Protams, personu datu apstrādes uzticēšana privātajam sektoram, tik un tā ir daudz bīstamāka nekā šo pašu darbību uzticēšana publiskajam sektoram. Riskus palielina arī tas, ka privātajā sektorā ar datiem darbību veic personas, kas nav piederīgas nevienai valsts iestādei, kā arī jebkāda veida personisko datu noplūde var radīt tālejošākas problēmas.
Piemēram, datu noplūde var būt gan netīša, gan ar nodomu. Līdz ar to, pastāv risks, ka ļaunprātīgi iegūti dati var tikt izmantoti, lai tos izmantotu arī turpmāk un tos izmantojot pastrādātu noziedzīgus nodarījumus. Taču no šādām datu noplūdēm nav pasargāti arī tie e-pakalpojumi, kurus nodrošina publiskais sektors. Par to liecina arī 2010. gada notikums, kad kāda persona ar segvārdu “Neo” piekļuva personu datiem, Valsts ieņēmumu dienesta elektroniskās deklarēšanas sistēmā.15
Šajā gadījumā šī persona, kas nebija attiecīgās iestādes darbinieks, izmantojot savas zināšanas atrodot nepilnību šajā e-pakalpojumā nelikumīgi piekļuva citu personu personiskajiem datiem. Taču šo datu publicēšana bija tā, kas radīja neparedzētas sekas citai personai. Žurnāliste, kuru Neo izmantoja, lai publiskotu informāciju, uzskatīja, ka iestādes, kuras bija atbildīgas par Neo atrašanu, bija pārkāpušas viņas, kā žurnālistes, tiesības. Līdz ar to, viņa uzsāka tiesas procesu pret Latvijas valsti Eiropas cilvēktiesību tiesā.16 Taču galvenais ko šī lieta pierāda ir tas, ka datu nelikumīgai izmantošanai vai publicēšanai, sekas var būt neparedzamas. Kā arī, tas norāda uz to, ka no šādas piekļuves citu datiem nav pasargāta ne publiskā, ne privātā iestāde. Tādēļ, nav nozīmes vai šos pakalpojumus sniedz publiska vai privāta iestāde, galvenais ir tas, ka šis process ir atbilstoši noregulēts ar tiesību normām un par jebkāda veida darbībām ar personu datiem ir jāuzņemas atbildība. Šāda atbildība ir jāuzņemas ne tikai par personu datiem, bet arī par informāciju, kuru personas sniedz atbildīgajai valsts un pašvaldības iestādei.…
