Eiropas Savienības paplašināšanās pieci posmi

Atskatoties pagātnē, Eiropas Savienības attīstībā vērojami vairāki paplašināšanās posmi, taču šobrīd īstenotais raksturojams kā apjomīgākais visā ES pastāvēšanas vēsturē.
1951. gadā Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācijas Federatīvā Republika parakstīja līgumu, izveidojot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK), kas kontrolēja ogļu un tērauda ražošanu ar dalībvalstis juridiski saistošiem līgumiem. Šāda sadarbība pamatojās nepieciešamībā kopīgiem spēkiem pārvarēt 2. pasaules kara sekas un nepieļaut šādu karu un nesaskaņu atkārtošanos. Apvienošanās un sadarbības ideju izstrādāja Francijas tā laika ārlietu ministrs R. Šūmans (1950. gadā) uzskatīja, ka kara postu nevar pārvarēt katra valsts atsevišķi un tikai ar nacionāliem līdzekļiem. EOTK ar tās prezidentu Ž. Monē priekšgalā sāka darboties 1952. gadā un tās uzdevumus reglamentēja Parīzes līgums, kurā teikts, ka EOTK galvenais mērķis ir sekmēt ekonomisku izaugsmi, paaugstināt nodarbinātības līmeni, iedzīvotāju labklājību un piecos gados izveidot kopējo tirgu ogļu un tērauda industrijas jomā.
Pēc veiksmīgas sadarbības šīs dalībvalstis izstrādā un 1957. gada 25. martā Romā paraksta vēl divus līgumus par sadarbību ekonomikā, t.i., Līgumu par Eiropas Ekonomisko kopienu (EEK) un Līgumu par Eiropas Atomenerģijas kopienu (EURATOM). 1967. gadā, apvienojot EOTK, EEK un EURATOM izpildinstitūcijas, tika izveidota Eiropas Kopiena (EK).
Visu trīs kopienu līgumi saturēja normas par jaunu dalībvalstu pievienošanos (EOTK Līguma 98. pants, EURATOM 205. pants, EEK 237. pants).
Ar Māstrihtas līgumu (sk. 2.piel.) tika grozīta pievienošanās procedūra. Kopš tā laika darbojas tikai viens priekšraksts- ES 49.pants.…