ES paplašināšanās

Vēl šobrīd Eiropas Savienību (ES) jeb Eiropas Kopienu veido 15 dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Itālija, Īrija, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija, Somija, Vācija un Zviedrija, taču 2002. gada 13.decembrī Kopenhāgenas samita laikā arī kandidātvalstis: Latvija, Lietuva, Igaunija, Ungārija, Polija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Malta un Kipra tika aicinātas iestāties ES.
Rietumeiropas pēckara vēsture lielā mērā ir uzskatāma tieši par Eiropas Savienības veidošanās un paplašināšanās vēsturi. Eiropas Kopiena Māstrihtas līguma “0” pantā (ES līguma 49.p., ex. “0”p.) nosaka, ka “..katra Eiropas valsts var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli. Tā adresē iesniegumu Eiropas Savienības Padomei, kas pieņem vienprātīgu lēmumu, apspriedusies ar Komisiju un saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, kurš pieņem lēmumu ar visu tā locekļu absolūtu balsu vairākumu. Uzņemšanas nosacījumus un šādas uzņemšanas izraisītos pielāgojumus līgumos, kuri ir Savienības izveides pamatā, nosaka dalībvalstu nolīgums ar valsti, kas iesniegusi uzņemšanas iesniegumu. Šo nolīgumu iesniedz ratifikācijai saskaņā ar katras līgumslēdzējas valsts attiecīgām konstitucionālām prasībām….”…