Viena no jēdziena funkcijām “habitus” pastāv norādījumā uz stila vienotību, kurš apvieno prakses un jebkāda aģentu labumu. Habitus - tas ir radošais un unificējošs sākums, kurš noved personīgus iekšējus un relācijas raksturojumus vienotā dzīves stilā, t.i. ļaužu, labumu un prakšu izvēles vienotā ansamblī. Tāpat kā pozīcijas, kuru produkts tie ir, habitusi ir diferencēti, bet tie arī diferencē. Atšķirošie un distancētie, tie paši ir izšķiršanas operatori: tie darbina atšķirīgus diferenciācijas principus vai izmanto tās principus. Habitusi ir radošie prakšu principi - atšķirības un izšķirošie: ko ēd strādnieks un īpaši viņa maniere ēst, sports, ar kuru viņš nodarbojas un viņa maniere ar to nodarboties, politiskie uzskati un viņa maniere paust tos -sistemātiski izšķir patērēšanu un rūpnieciska uzņēmuma, strādnieka un saimnieka atbilstošās prakses; te gan atšķirīgas klasificēšanas shēmas, klasificēšanas pamati, dalīšanas principi, gaume. Tomēr viena un tā pati uzvedība vai viens un tas pats labums var likties izsmalcināts vieniem, pretenciozs citiem un vulgārs trešajiem… Bet galvenais tas, ka kad tie tiek uztverti caur šīm sociālām percepcijas kategorijām, t.i. redzējuma un dalīšanas principi, tad dažādības praksēs un esošajos labumos, kā arī paužamie uzskati kļūst par simboliskām dažādībām un izveido, būtībā, sava veidā valodu.…