Klasiskās verdzības iezīmes Romā

Nobeigums
Roma lepojās ar savu materiālo un garīgo kultūru, taču tās radītāji nebija dižciltīgie un bagātie pilsoņi, bet gan cilvēki ar daudz zemāku sociālo statusu. Verdzība akcentēja arī pretstatu “brīvais – vergs”. Brīvajam cilvēkam bija kauns, ja viņu turēja aizdomās par “vergu netikumiem” (melošanu, negodīgumu, glaimošanu).
Starp citu, Ciceronu, kurš bija tipisks romiešu vergturis nogalināja pēc viņa brāļa Kvinta brīvlaistā verga Filologa nodevības. 1
Daudziem prozaiķiem, dzejniekiem, filosofiem, oratoriem, zinātniekiem, ārstiem, skolotājiem, māksliniekiem, skulptoriem, arhitektiem, celtniekiem, lietišķās mākslas meistariem nebija nekāda sakara ar sabiedrības augšslāņiem. Gluži pretēji, starp tiem bija daudz neromiešu (iebraucēju), brīvlaisto vergu. Tas nav nekāds brīnums, jo visi vergi (īpaši pilsētās) nebija analfabēti, vēl vairāk: skolotāji un ārsti galvenokārt bija tieši vergi.
Romieši dzīvoja slepenās bailēs no vergiem, kuri saskaņā ar savu dabu ir mazvērtīgi saimes locekļi, kas “mīl” saimes tēvu; ar tēva tēvišķīgo gribu vergi tiek pamācīti un sodīti, un no tiem tiek prasīta paklausība. Vergs tāpēc ir bīstams attiecībās ar savu kungu, jo mīlestība pēkšņi var pāriet naidā.
Vergi producēja paši sevi – gan radot bērnus, gan pārdodot sevi verdzībā. vergu bērni neatkarīgi no tā, kas bija to tēvs, bija kunga īpašums – viņu skaits palielinājās līdzīgi lopu skaita pieaugumam. Pieaugušie pārdeva sevi verdzībā, lai vairs nebadotos, daži godkārīgie – ar cerību, ka kļūs par īpašuma pārvaldniekiem pie dižciltīgajiem.
Vergus saskaņā ar testamentu bieži atlaida brīvībā. Likums noteica, ka lēmums atlaist vergu brīvībā nevar atsaukt, jo “brīvība ir kopīgs labums” visiem brīvajiem pilsoņiem (tā šis princips tika vēlreiz apstiprināts 56. gadā). Apšaubīt kāda verga brīvlaišanu nozīmēja apdraudēt visu brīvo cilvēku brīvību.
…