Jebkuras savstarpējās attiecības gan personiskajā dzīvē, gan sabiedriskajā dzīvē, gan darba vietā pastāv uz attīstās pateicoties komunikācijai. Tā ir „informācijas, domu, uzskatu apmaiņa starp cilvēkiem viņu darbības procesā.”1
Komunikācijas procesa mērķi ir:
informēt,
saprast kāda nodomus, motīvus un mērķus,
piespiest kādu kaut ko izdarīt,
iespaidot uz kaut ko,
pārliecināt,
iegūt informāciju,
kaut ko atteikt,
kaut ko slēpt,
izmainīt kāda emocionālo stāvokli.2
Visizplatītākais komunikāciju modelis ir Klaida Šennona (Shannon) un Vorena Vīvera (Weaver) modelis.
Komunikācijas process aptver četrus elementus, kas ir:
Nosūtītājs jeb informācijas avots;
Informācija, kas ir kodēšanas procesa rezultāts, tas var būt gan verbāls (vārdos izteikts), gan neverbāls (bez vārdiem -žesti, poza, acu skatiens, intonācija utt.);
Kanāls jeb komunikācijas līdzekļi, kas ir ceļš, pa kuru tiek nodota informācija;
Saņēmējs, kas ir persona, kam paredzēta informācija. 1, 2
Pats komunikācijas process sastāv no četriem savstarpēji saistītiem posmiem:
Informācijas atlase un formulēšana sākas ar informācijas atlasi un beidzas ar ieceres formulēšanu, sūtītājam nopietni jāapdomā, kura ir tā informācija, kuru viņš grib nodot;
Informācijas kodēšana- ietver to, kā informācija tiks pasniegta- vārdi, žesti, ķermeņa valoda, mīmika un balss intonācija;
Kanāla izvēle un informācijas nodošana- nosūtīšanas kanāli visbiežāk ir mutiski, rakstiski vai ar elektronisko līdzekļu starpniecību;
Informācijas dekodēšana- svarīga komunikācijas procesa sastāvdaļa, jo visbiežāk līdz uztvērējām nonāk tikai daļa sūtītās informācijas vai arī tā tiek dekodēta nepareizi.…