Komunikācijas un tradicionālo informācijas pārraides līdzekļu attīstības raksturojums

Sabiedrībā tiek izplatīta dažāda veida un satura informācija, atbilstoši tās radītājiem un lietotājiem. Atšķirīga ir gan informācija, gan informācijas lietotāji.
Informācija – ziņas, ziņojumu kopums, priekšstati, kurus cilvēki nodod cits citam ar dažādu nosacītu sistēmu un sakaru palīdzību. Līdz ar primārās informācijas saņemšanu samazinās stāvokļa nenoteiktība. Informācijai izplatoties tālāk var pastiprināties subjektīvais moments – attieksme pret informācijas saturu. Terminu lieto divās nozīmēs: 1)plašākā nozīmē – jebkuras atspoguļošanas kvalitatīvs un kvantitatīvs raksturojums; 2)šaurākā nozīmē - pašorganizēto (sociālo, bioloģisko, kibernētisko) sistēmu funkcionēšanas un vadīšanas nepieciešams nosacījums. Sociālpsiholoģija aplūko informāciju kā saskarsmes funkcionālo saturu, lielo un mazo grupu organizācijas priekšnosacījumu. Adekvāta un operatīva informācija optimizē sociālo procesu organizāciju. Sabiedrības zinātnes pēta informācijas kvantitatīvos raksturojumus, patiesumu, drošticamību, oriģinalitāti un citas pazīmes.1 Vispusīga informētība ļauj cilvēkiem iejusties sabiedrībā.
Liela nozīme tam, kā informāciju uztver cilvēks, ir ne tikai informācijas saturam, bet arī tās pārraidīšanai. Laika gaitā attīstās un pilnveidojas gan informacionālās vajadzības, gan informācijas pārraides iespējas. Informācijas pārraidi nodrošina komunikācijas.
Komunikācija
Informācijas zinātnē svarīgs ir informācijas uzglabāšanas un pārraides process. Informācijas zinātne ietver dažādu zinātņu disciplīnu metodes, un katrā zinātnē, piemēram, bibliotēkzinātnē, datorzinātnē un datu inženierijā, lingvistikā, psiholoģijā, tehniskās zinātnēs, ir savs priekšstats par termina definēšanu. Pateicoties dažādai mijiedarbībai ar citām zinātnēm, informācijas zinātne sasniedz savu mērķi: vāc, sakārto, uzglabā, meklē un lieto informāciju. …