2.1 Jaunaudžu veidošana
Egļu jaunaudzi retina, kad tā ir 2 m augsta, lai attālums starp kociņiem būtu ne mazāks par 2 m un ne lielāks par 2,5 m un kopējais eglīšu skaits uz hektāru nepārsniegtu divus tūkstošus. Kociņi aug dūšīgi, ja zaļā vainaga garums eglēm aizņem 2/3 no koka augstuma, bet priedēm un bērziem – vismaz pusi no to augstuma. Retinot atstāj tikai garākās un spēcīgākās egles. Ja jaunaudzē redz izteikti veselīgas, par pārējiem kokiem garākas egles – līderes, starp kurām attālums ir mazāks par pāris metriem, tās atstāj augt. Tomēr mežā vēlams nodrošināt pēc iespējas vienmērīgu koku izvietojumu.
Priežu jaunaudzēs, kas sasniegušas 2 m augstumu, optimālā biezība ir līdz 3000 koku uz hektāru (vidējais attālums –– 2 m). Mīkstiem lapkokiem (bērziem, alkšņiem un apsēm u.c) koksnes blīvumu un izturību augšanas ātrums neietekmē (pretstatā skujkokiem!). Šīs jaunaudzes retina, kad tās ir 1 – 1,5 m augstas (līdz tam lapu kokus vislabāk būtu vispār neaiztikt, taču meža atjaunošanas noteikumi paredz jaunaudzi izkopt, lai Valsts meža dienests to varētu atzīt par atjaunotu), uz hektāru atstājot līdz 2000 kociņu (30 – 50 cm rādiusā ap tiem nopļauj arī lakstaugus un konkurējošos kokaugus). Dažādu sugu gadījumos cenšas izveidot bērzu un cieto lapu koku (ozolu, ošu) mežaudzes. Mitrākās platībās vajadzētu audzēt melnalkšņus – tiem celmu atvašu ligzdas izretina, atstājot 3 – 4 pie katra celma.
2.2 Kas jāievēro, kopjot dažādu koku sugu jaunaudzes
Apse – apse daudz labāk nekā citas mūsu platuma grādos augošas sugas spēj izmantot ar kopšanas cirti paplašināto augšanas telpu. Apse atjaunojas dabiski ar sakņu atvasēm un sēklām. Apses koksnes vērtību pazemina trupe un satrunējušie sānu zari, caur kuriem notiek inficēšanās. Tādēļ vēlams no zariem atbrīvoties, kamēr stumbrs vēl ir tievs. Atjaunošana ar sakņu atvasēm nav pieļaujama, ja mātes koks bijis inficēts ar trupi. Apšu audzes ieteicams audzēt vietās, kur ir kvalitatīvas blakus audzes. Ievērojamus bojājumus apšu jaunaudzēm var nodarīt aļņi, savainojot stumbrus, tādēļ veicami pasākumi iespējamā kaitējuma novēršanai, piemēram „pielūžņojuma”, veidošana audzes kopšanas laikā.
Bērzs – gaismas prasīga koku suga, kas maz cieš no dzīvnieku postījumiem un apsalšanas. Veicot kopšanu, saglabājami koki, kas atjaunojušies ar sēklām, jo tie atšķirībā no atvasājiem veido kvalitatīvus stumbrus. Veicot kopšanu bērzu audzē, svarīgi atšķirt kārpainos bērzus no purva bērziem, kuri ir mazāk produktīvi. Vislabāk tas izdarāms rudenī, lapu dzeltēšanas laikā, jo lapas agrāk nobirst purva bērziem. Bērzu negatīvi ietekmē apses piemistrojums, jo ātraudzīgā apse nomāc bērzus, tādēļ tā izcērtama.
…
