Gadu tūkstošiem pasaulē notiek cīņa starp labo un ļauno. Ļaunums vienmēr tiek apkarots, sabiedrībai izvēloties tās attīstības pakāpei atbilstošu aizsardzības līdzekļus. Viens no šādiem līdzekļiem ir kriminālsods. Vai tas vienmēr ir adekvāts noziedzīgā nodarījuma smagumam un noziedznieka bīstamības pakāpei? Latvijas sabiedrība ar vien aktualizējas civilizētāku risinājumu nepieciešamība, jo ieslodzīto koeficients ir viens no augstākajiem pasaulē.
Sodu izpilde šādam lielam ieslodzīto skaitam prasa lielus līdzekļus. Līdztekus tam plaša kriminālsoda piemērošana bieži vien nesasniedz gaidītos rezultātus – likumpārkāpēju labošanas mērķi. Sabiedrība arī nav gatava iesaistīties notiesāto resocializācijs procesā soda izpildīšanas laikā. Kā arī izturas noraidoši vai vienaldzīgi pret šo cilvēku reintegrāciju pēc atbrīvošanas no kriminālsoda izpildes iestādēm.
Šajā darbā ir pētīts, kāda ir pašreizējā situācija Latvijas Republikas likumdošanā, kāda ir soda būtība, sodu veidi, sodu noteikšanas pamatprincipi. Darba mērķis bija izpētīt arī to, vai Latvijā pastāv alternatīvie sodu veidi un kā attīstās probācijas dienests, kas daudzās Eiropas valstīs ir augsti attīstītā līmenī.
Par pamatu pētniecības darbam ir ņemts Latvijas Republikas Krimināllikums un tā panti, kas saistīti ar darba tematiku. Tāpat aplūkoti dažādi sodu noteikšanu regulējošie dokumenti, valsts institūciju un tiesībsargājošo institūciju statistika, publikācijas presē un internetā. Pētīta arī Eiropas Savienības Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas salīdzināta ar Latvijas Republikas Krimināllikumā esošajiem pantiem. Kā arī apskatīts cik strauji attīstās aprobācija un tās nepieciešamība mūsu valstī.
„Līdz pirmajam pasaules karam katrā apriņķī bija vietējais cietums un aresta nams, bet Rīgā centrālcietums, termiņ cietums, sieviešu cietums un guberņas cietums Citadelē. Tos pārzināja guberņu cietumu inspekcijas, kas bija pakļautas Krievijas Galvenajai cietuma pārvaldei. Kad Kurzemi kara gaita ieņēma Vācijas karaspēks Rīgas, Latgales un Vidzemes cietumus ar vērtīgāko inventāru pārcēla uz Krievijas vidieni. Pēc turpmākajiem notikumiem vēl vairāk dezorganizēja cietumus, to ēkas krietni nopostīja un izvazāja palikušās mantas”1
„1936. gadā Latvijas Republikā darbojas 15 ieslodzījuma vietas, taču kopējais vietu skaits bija nepilni trīs tūkstoši.
Divdesmito gadu otrajā pusē ieslodzīto skaits valstī svārstījās no 2700 līdz 3700, bet 1932. gadā tas dažreiz sasniedz pat 4500.
Tika ieviesti drošības ieslodzījumi un darba nami, kuri samazināja ieslodzīto kopējo skaitu.
Taču ar pastāvošajiem cietumiem pastāvēja daudz rūpju, kuras bija saistītas ar saimnieciskiem jautājumiem, jo nebija pietiekams finansiālais stāvoklis, kurš neļāva nodrošināt ieslodzītajiem uzturu, apģērbu, medicīnisko aprūpi, un citas nepieciešamās lietas, kas bija svarīgas ikdienā.
Pastāvēja arī atbrīvoto no ieslodzījuma personu aizgādnības problēma, kuru centās risināt. Tika izveidotas patversmes katrā apgabala, taču trūka darbinieku, kuri varētu pilnība nodoties patronāžas idejai, kuru sabiedrība uzņēma visai vienaldzīgi, kā arī trūka līdzekļu. Tāpēc gaidītie panākumi netika sasniegti.
Cietuma departamentu 1938. gadā pārdēvēja par Kriminālpolitikas departamentu, šo izmaiņu motivēja ar to, ka departamentam nav vairs jāpārzina vienīgi ieslodzījumu vietas, bet tam ir daudz plašāki uzdevumi noziedzības samazināšanai valstī.” …
