Laulību institūts
Jaunas ģimene nodibināšana ir viens no svarīgākajiem notikumiem cilvēka mūžā. Tiesiskā nozīmē tas ir padots sava laika administratīvajiem un reliģiskiem noteikumiem, likumiem un arī ierobežojumiem. Ģimenes nodibināšana Eiropā ir regulēta jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, sākot ar laulību aizliegumu tuvu radinieku starpā. Nikajas koncils 325. gadā aizliedz laulības ģimenes locekļu starpā un ar tuvākajiem radiem, kā tēva un mātes brāļiem ,māsām. Šie rīkojumi atkārtojas 6. un 7.gs.koncilos,minot arī brāļa sievu un pamāti. Tas pats redzams pāvesta Innocentija III bullā ,kas izdota 1201.gadā un aizliedz brāļa atraitnes precēšanu(levirātu).
Sāk arī pārraudzīt sievas iegūšanas veidus, cenšoties iznīdēt visvecāko no tiem līgavas zagšanu, kas viduslaikos pazīstama visā Eiropā. Kristīgā baznīca to sāk apkarot 5.gs un ar 10. gs. liek vainīgos sodīt ar nāves sodu.
Latvijas teritorijā līgavas zagšanas aizliegumi parādās 1422. gada Livonijas zemes tiesību rīkojumā: Ja kāds nevācis ar varu aizved sievu vai meitu, tas sodāms ar kaklu. Līgavas zagšanas aizliegumi atkārtoti minēti arī 16.gs. Valmieras landtāga protokolos un Kurzemes baznīcas nolikumā 1570.g.Šie aizliegumi atkārtojas arī 17.gs., kad 1637 gadā Vidzemes ģenerālgubernators B. Uksenšernas izdod rīkojumu sodīt ar nāvi tos kas vainīgi līgavas zagšanā.To pašu sodu paredz arī 1636.gada baznīcu vizitāciju noteikumi.
16.gs.jauni sadzīves noteikumi, kas stipri ietekmē ģimene nodibināšanas veidu. Rīkojumi laulāties baznīcā sastopas ar ārkārtīgu pratestību.1521.gada Sāmsalas landtāgs atzīst, ka zemnieku laulāties baznīcā var tikai ar pēršanu, un šim nolūkam pie katras baznīcas uzceļ soda stabu.
Praktiski šī rīkojuma ietvaros sāk vispirms ratificēt jeb iesvētī jau pastāvošās un agrāk pēc senā parašām noslēgtās laulības, kuras tagad baznīca uzskata par nelegālām.
Blakus spiedienam laulāties baznīcā ir vēl otrs apstāklis, kas ļoti ietekmē latviešu ģimenes nodibināšanas iespējas. Tas ir precēšanās atļaujas iegūšana no muižas kunga, dzimtbūšanas laikos. Tā kā dzimtcilvēki ir muižas kunga īpašums, tad viņa dzīves vietas maiņa ietekmē kunga mantas daudzumu. Sarežģījumi rodas ja puisis ar meitu dzīvo katrs savā novadā, jo viņiem jādabū un atļauja katram no sava kunga. Atļaujas vajadzība paliek spēkā līdz pat 19.gs., un bez tās mācītājs pāri nedrīkst baznīcā salaulāt. Šo rīkojumu ietekme neaprobežojas tikai ar ģimenes nodibināšanas reliģisko un tiesisko pusi, tie iesniedzas arī pašā viesību norisē un kārtībā.16.un 17. gs. baznīcas rīkojumi aizliedz zemnieku laulības (vedības) svinēt svētdienā, lai netraucētu svētdienas mieru un nekavētu dievkalpojumu.
Baznīcu laulību kārtojuši atsevišķi, atstājot tās ārpus seno vedību norisēm. Neatkarīgi no baznīcas laulību veida, vedības pa lielākai daļai notiek dažas dienas pēc laulībām, parasti otrdienā vai ceturtdienā.
Līgavas zagšana
Visvecākais sievas iegūšanas veids bija līgavas zagšana. Puisis, kas vēlas iegūt sievu, slepeni noskatās meitu, un pats vai ar kādiem palīgiem meitu sagūsta un aizved uz savu sētu. Meitas piederīgie, pamanījuši viņas aizvešanu, steidzas zagļus panākt un meitu atbrīvot.No šīs senās darbības vēl palikuši nosaukumi: vedēji, kas apzīmē puiša jeb tautieša dzimtas ļaudis un panāksnieki, kas apzīmē meitas piederīgos.
Līgavas zagšana bijusi pazīstams un atzīts sievas iegūšanas veids kopš aizvēsturiskiem laikiem daudzās tautās arī latviešiem. Dainās apdziedāti dažādie apstākļi, kas saistās ar līgavas zagšanu, ar uzsvaru uz meitu vairīšanos no šī likteņa. Apdziedātas sadursmes, kas rodas meitas brāļu un zagļu starpā. Dainās nepārprotami izteikta brāļu atbildība par māsas labklājību.
…
