Vārds „metode ” cēlies no grieķu vārda methodos un burtiskā tulkojumā nozīmē – ceļš, pa kuru iet; veids, kā rīkoties. Metodi tiešām varam salīdzināt ar ceļu, pa kuru cilvēks virzās uz kādu mērķi: zinātnieks pētī attiecīgu parādību , rūpnīca ražo noteiktu produkciju, ārsts ārstē slimnieku, skolotājs māca skolēnus. Visos šajos gadījumos cilvēka darbību raksturo mērķtiecīgu un savā starpā saistītu paņēmienu sistēma (Zelmenis, 1991, 106). Pedagoģiskajā literatūrā mācību metode definēta dažādi, tomēr definīcijās izpaužas divi galvenie uzskati par metodes būtību. Viens ir uzskats par metodi kā mācību darbā lietoto paņēmienu kopumu, cits – par metodi kā ceļu vai skolotāja un skolēna rīcības raksturojumu izvirzīto mērķu sasniegšanai. V. Zelmenis metodi definē kā „skolotāja un skolēna didaktiskās sadarbības paņēmienu sistēmu, ar kuras palīdzību skolēni apgūst jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas, vienlaikus attīstot arī savas izziņas spējas.”Mācību gaitā skolotājs vada skolēnus no neziņas uz jaunām atziņām, no nepilnīgām zināšanām uz aizvien pilnīgākām. Ar mērķtiecīgu vingrinājumu palīdzību jaunās zināšanas tiek nostiprinātas, pārvērstas prasmēs un iemaņās. Viss tas iespējams tikai tad, ja skolēns reaģē uz šo skolotāja darbību ar aktīvu intelektuālu piepūli, proti – mācās (Zelmenis, 1991,106). Savukārt Leonars Žukovs par metodi sauc „Skolotāja un skolēnu savstarpēji saistītu sadarbības paņēmienu sistēmu, kura vērsta uz izglītošanas, audzināšanas un attīstības uzdevumu risināšanu mācību procesā.” Mācību metode ir viens no svarīgākajiem mācību procesa ārējās struktūras komponentiem. Metodi var raksturot arī kā paņēmienu kopumu (Žukovs,1997,72). I. Maslo mācību metodi raksturo šādi: „Mācību metode ir skolotāja un skolēna rīcības raksturojums izvirzitā mērķa sasniegšanai un mācību uzdevumu risināšanai mācību procesā.” …
