Mācību motivācija

Motivācija ir stimuls, lai darbotos. Tā ir interese tikt ievērotam, gūt panākumus. Motivācija attiecas uz personiskām īpašībām, piemēram, godkārību, kā arī uz darbību (ko vēlas sasniegt).
Motivācija ir rosinošu faktoru kopums, ko nosaka personības aktivitāte; pie tiem pieskaitāmi motīvi, vajadzības, stimuli, situatīvie faktori, kas determinē cilvēka uzvedību.
Motīvi ir nosacīti noturīgi personības veidojumi, bet motivācija ietver sevī ne tikai motīvus, bet arī situatīvos faktorus (dažādu cilvēku ietekmes, darbības specifika un situācijas). Tādi situatīvie faktori, kā zināšanu sarežģītība, apkārtējo cilvēku nostādnes, spēcīgi ietekmē cilvēku motivāciju zināmā laika sprīdī. Situatīvie faktori ir dinamiski, viegli mainās, tāpēc pastāv iespēja tos iespaidot un iedarboties uz aktivitāti kopumā. Aktuālās (darbojošās „šeit un tagad”) motivācijas intensitāte sastāv no
motīva spēka un motivācijas situatīvās determinantes intensitātes.
Noteikts motīvs (vai motīvu kopums) viennozīmīgi nenosaka darbības motivāciju. Jāņem vērā faktoru iedalījums konkrētā situācijā.
Motivācija ir dinamisks process, kurš, lietojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Tātad motivācija ir visu faktoru (kā personīgo, tā arī situatīvo) kopums, kas pamudina cilvēku uz aktivitātēm.
2.2. Motivācijas iedalījums
Motivāciju var iedalīt pēc tās rakstura:
Bioloģiskā – izdzīvošana, spēja pielāgoties videi. Tā ir saistīta ar cilvēka vajadzībām.
Sociālā – adaptēšanās spēja sociālajai videi, spēja parādīt sevi kā personību, apmierināt savas vajadzības pēc piederības, vajadzība pēc mīlestības.
Garīgā – vērtību sistēma, morāli ētiskie pamati.
…