19. gs. vidus ir īpašs laiks, kad Eiropā ļoti sarežģīta kļuva sabiedrība un tajā notiekošie procesi (dažādas negācijas u.c.) radās vajadzība pētīt sabiedrību. Bija nepieciešams paņēmienu kopums lai varētu iegūt informāciju , kura ļautu diagnosticēt un ļautu manipulēt ar sabiedrību.
Pievēršoties sociālās domas attīstībai jānorāda, ka Latvijas inteliģences sociālie uzskati, bet jo īpaši viņu nacionālisma un antifeodālās idejas pamatos balstījās uz 18.-19. gs. vācu intelektuālo mantojumu. Nereti šī triviālā patiesība netiek akcentēta, tādējādi pārspīlējot nacionālo līderu ideju oriģinalitāti. [4.,8].
Makss Vēbers (1864.-1920.) – izcila personība, sociologs, domātājs, zinātnieks, politiķis, valsts vīrs vai politisks žurnālists? Šādi par M. Vēbera darbību ir izteikušies vairāki mūsdienu sociologi, zinātnieki u.c. sabiedrībā pazīstami cilvēki. Iepazīstoties ar M. Vēbera darbiem, atsauksmēm un komentāriem sākotnēji ir grūti izprast, kuru no iepriekšminētajiem darbības virzienu sfērām autoram piedēvēt.
Mūsdienu pasaules zinātniskajā uzņēmumā Maksam Vēberam gandrīz vai viennozīmīgi tiek piešķirts sociologa statuss. Taču šī zinātniskā rubricēšana nereti ne tikai kavē Vēbera devuma iepazīšanu, bet pat neļauj to izprast. Saīsinātā veidā to ir uzsvēris Ulrihs Beks: „”Makss Vēbers ir ne tikai nodibinājis socioloģiju. Viņš to arī pārdzīvos.”[2.,5]. Vēbera socioloģiskie darbi ir ne tik daudz akadēmiski akceptējami traktāti, cik sava veida akmeņlauztuves, fragmentāri projekti, kuros tiek risinātas visdažādākās problēmas. Tomēr franču sociologs Raimonds Ārons raksta „ Makss Vēbers bija zinātnes vīrs, viņš nebija nedz politiķis, nedz valsts vīrs, taču reizēm viņš bija politisks žurnālists.…