Kā zināms, tiesības uz īpašumu ir neatņemama cilvēka pamattiesību daļa.
Šīs tiesības ir aizsargātas gan starptautiski, piemēram, 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmais protokols, gan arī ar valsts likumdošanu. Mūsu valstī, Latvijas Republikas tiesību sistēmā ir (relatīvi) labi attīstīta īpašuma tiesību regulēšana un aizsardzība. Konstitūcijā, proti, Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļas (1998.gada 15.oktobra likuma redakcijā, kas stājās spēkā no 06.11.98.) 105.pants tieši reglamentē šīs tiesības, tas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un tās var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.
Protams, vēl var pieminēt virkni likumu, bet šajā gadījumā galvenais ir tas, ka (kā jau tika minēts) šīs tiesības ir aizsargātas ar valsts konstitūciju, pamatlikumu. Tātad, no tā izriet, ka tiesības uz īpašumu ir „svētas”, neaizskaramas. Bet tajā pašā laikā Satversmē (valsts pamatlikums!) ir atruna, proti, īpašuma tiesības var tikt ierobežotas, bet vienīgi saskaņā ar likumu. Uz sevišķa likuma pamata īpašumu var pat piespiedu kārtā atsavināt, bet vienīgi izņēmuma gadījumā, uz atsevišķa likuma pamata, pret atlīdzību (par tiesisku aspektu skat. tālāk-2.nodaļa).
Tātad, tiek apšaubīta nostādne, ka īpašumtiesībām ir absolūts raksturs.
Tieši tāpēc izvēlējos tematu „Nekustamā īpašuma atsavināšana valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Manuprāt, pat būti lieki pierādīt šī temata aktualitāti, tā izriet gan jau no augstāk minētā, gan no pašas dzīves. Visiem ir īpašums, gandrīz katram no mums ir arī nekustamie īpašumi, tātad, tas var notikt ar jebkuru no mums. Cik tas ir likumīgi (bet tas tomēr ir likumīgi, vismaz formāli) un taisnīgi, tas jau ir cits jautājums, tāpēc arī uzskatīju par nepieciešamo veltīt darba otro nodaļu tieši tiesiskajam pamatam.…
