Nekustamā īpašuma nostiprināšanas tiesiskā reglamentācija

Tiesības uz īpašumu ir vienas no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, kuras atzīst un aizsargā valsts. Īpašuma garantija ir nostiprināta Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā, nodrošinot ikvienas personas brīvību mantiski tiesiskajā jomā un iespēju patstāvīgi iegūt un lietot mantiskos labumus, kā arī rīkoties ar tiem. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.Protokola 1.pants nosaka, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir īpašuma tiesības. Analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, jāsecina, ka tās ir tiesības brīvi un netraucēti izmantot savu īpašumu, taču valstij ir tiesības regulēt īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm un šim mērķim pieņemt likumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem. Domājot par īpašuma tiesību turpmāko attīstību Latvijā, svarīgi zināt un pareizi piemērot ne tikai Latvijas Republikas Satversmes 105.pantu, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.Protokola 1.pantu, bet arī citus Eiropas Savienības cilvēktiesību avotus, kuri var ietekmēt aizsargājamo īpašuma tiesību lietu kategoriju virzību uz Strasbūru. Piemēram, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.panta „Tiesības uz īpašumu” tulkojums skan šādi: „Ikvienam ir tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu, kā arī tiesības to izmantot, ar to rīkoties un atstāt matojumā. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un tādos apstākļos, un ar tādiem nosacījumiem, kas noteikti ar likumu, un saņemot savlaicīgu atbilstošu atlīdzību par šo zaudējumu. Īpašuma izmantošana var tikt reglamentēta ar likumu, ciktāl tas ir nepieciešams vispārējās interesēs.” Būtiski, ka Pamattiesību hartā noteikts, ka ikvienam ir tiesības nevis uz jebkādu, bet gan tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu.…