Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijas sabiedrība ir veidojusi savu dzīvi, likumus, valsts pārvaldi un ekonomiku pēc jauniem principiem.
Publiskās pārvaldes un tai skaitā valsts pārvaldes pilnvaras nav neierobežotas. Pirmkārt, varas pilnvaras pārvaldei ir tikai deleģētas, tās neizriet automātiski. Otrkārt, šaubu gadījumā par pilnvaru robežām ir jāvadās no indivīda tiesību ievērošanas viedokļa. Pavisam ne mazsvarīgs ir pienākums sekot tam, lai attiecīgās valsts iestādes ievēro Latvijas starptautiskās saistības , jo mūsdienu pasaule ir ievērojami integrēta un tajā darbojās starptautiskās procedūras.(Ziemele I., Šīrone B., Naglis A., 2000, 9.lpp.)
Lielo makroekonomisko pārmaiņu periods Latvijā ir aiz muguras – principiālie darbi ir paveikti – esam iestājušies gan Eiropas Savienībā, gan NATO, gan Pasaules tirdzniecības organizācijā, valsts likumiskie pamati ir izveidoti, nacionāla naudas vienība ir piesaistīta Eiropas kopējai valūtai. Pārmaiņas notiek, turpinās un mijas ar nosacīti mierīgiem izmaiņu periodiem mikrolīmenī – nozarēs, organizācijās un cilvēku dzīvē.(Kalve I., 2005, 16.lpp.)
Nevar sacīt, ka pārmaiņas vienmēr ved uz augšu vai uz priekšu, drīzāk precīzs būs apgalvojums, ka tās pastāv dinamiskā mainībā un atkarībā.(Kalve I., 2005, 14.lpp.)
Laiki ir mainījušies – gan politiskā, gan ekonomiskā ziņā. Visraksturīgākā mūsu laika iezīme ir pārmaiņas. To stimulē tehnoloģiju attīstība, taču mainās arī cilvēki, to domāšana un uzskati, dzīves veids. (Kalve I., 2005, 18.lpp.)
Latvijā ir visi priekšnosacījumi tādas demokrātijas attīstībai, kurā sabiedrība tiek iesaistīta politikas veidošanā. Gan normatīvā bāze, gan ministru darbinieku līdzšinējā pieredze, gan arī organizāciju vēlme līdzdarboties ir labs pamats turpmākajam darbam pastāvīgas sabiedrības iesaistes sistēmas attīstīšanā. (Miezaine Z., 2003, 7.lpp.)…
