Publiskās pārvaldes reformu pirmās uzsāka tādas valstis kā Lielbritānija, Jaunzēlande un Austrālija. Uz šo valstu reformatoru ideju bāzes tika izveidotas jauns reformu modelis, kas ieguva nosaukumu „Jaunā publiskā pārvalde” un ko vēlāk plaši izmantoja arī citās valstīs. Jaunā publiskā pārvalde paredz efektīvu pārvaldes mērķu sasniegšanu, pakalpojumu organizēšanu un piedāvāšanu iedzīvotājiem, izmantojot brīvā tirgus metodes un organizējot publiskās institūcijas līdzīgi kā privātās. Jaunā publiskā pārvalde ietver jaunu, elastīgu pieeju personāla vadības un pārvaldes struktūras jautājumiem, līgumu slēgšanu , funkciju deligēšanu un konkurences ieviešanu publisko pakalpojumu sfērā. Jaunievedumi personāla vadībā paredz, piemēram, profesionālu vadītāju nevis konkrētas sfēras speciālistu iecelšanu augstākajos ierēdņu amatos, vadītāju personisku atbildību par rezultātu sasniegšanu, ierēdņu darbības novērtēšanu un stimulus viņu darbībai. Tiek meklētas iespējas izveidot efektīvas pārvaldes struktūras, kas izpaužas, piemēram, aģentūru veidošanā. Svarīga jaunās publiskās pārvaldes sastāvdaļa ir kompetenču deleģēšana, slēdzot līgumus ar publiskām vai privātām organizācijām.
Vadīšanas zinātnes likumi un likumsakarības veidojas, izzinot visus ar cilvēka mērķtiecību darbību saistītos zinātņu likumus, lai ievērojot to darbību, veiksmīgi varētu sasniegt izvirzītos mērķus un uzdevumus.
Šo zinātņu likumi un likumsakarības ir objektīvi, tie darbojas neatkarīgi no cilvēku apziņas un gribas, bet to darbība iespaido un tā izpaužas cilvēku rīcībā. Cilvēku vadīšana tad ir saistīta ar šo likumu izzināšanu un to ievērošanu praktiskajā darbā.
Vadīšanas likumi un likumsakarības nosaka kopējus, būtiskus un nepieciešamus sakarus sistēmā, kas tiek vadīta. Vadīšanas teorijā likumsakarība tiek uzskatīta kā vadīšanas likumu pirmsākums to atklāšanas un formulēšanas stadijā.…
