Bērnība cilvēka dzīvē ir īpašs laiks. Psihologi (Ž. Piažē, Ē.Eriksons, L.Vigotskis u.c.) atzīst, ka pirmie 5 –7 gadi cilvēkam ir noteicošie personības un psihes attīstībā. Ž.Piažē dēvē “bērnu par individuālo pētnieku, kas pēta sevi un apkārtējo pasauli un tā rada savu domāšanas veidu, individuālas zināšanas un uztveres īpatnības, attieksmi pret lietām un cilvēkiem, no tā rodas motivācija darbībai” [7;32]
Individuālpsiholoģijas skolas nodibinātājs A.Ādlers uzskata, ka tieši bērnības laikā veidojas savas dzīves “mērķa noteikšana” – savs dzīves stils. Par to, kāpēc bērnībā veidojušos ietekmju loma ir tik svarīga bērna personības attīstībā, katrai psiholoģijas skolai ir savs viedoklis. Viens no skaidrojumiem saistās ar smadzeņu attīstību – “smadzeņu šūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm, saņemtie kairinājumi netiek diferencēti, visi tiek uzņemti.” [7;93]
Pirmo sociālo pieredzi bērns sāk ar savu piedzimšanas brīdi. Galvenais avots, kas sniedz bērnam informāciju par sevi pašu, ir pieaugušais.
Šodien ir strikti noteikti rezultāti, kuri pedagogam jāsasniedz mācībās, bet metožu un paņēmienu ziņā viņam dota brīvība – tā ir profesionālā atbildība – kā audzināšanu organizēt mērķtiecīgi, saskaņojot daudzveidīgās ārējās ietekmes un iekšējos psiholoģiskos procesus, īpašības un stāvokļus augošam bērnam.
“20.gadsimta pēdējā desmitgadē un 21.gadsimta sākumā pedagoģiskā doma Latvijā aktīvi un mērķtiecīgi vērsta uz pastiprinātu teorijas izpēti un prakses bagātināšanu par personības humānu attieksmju veidošanos pret sevi un sabiedrību, darbu un kultūru…”[8;9]
Pārveidojas arī audzināšanas būtības izpratne, mainās audzināšanas vispārējais mērķis, izvirzot kā galveno humānu personību, kuras pamatā ir brīvības, patstāvības un atbildības vienība, kas veidojas un attīstās darbībā. Visa audzināšana, izglītība, mācīšana virzīta uz to, lai sekmētu harmoniskas un vispusīgi attīstītas personības, kam raksturīga progresīva vērtību orientācija, brīva apziņa, patstāvība un atbildība, veidošanos.…
