1582.g. Polija un Krievija noslēdza pamieru. Tas bija labvēlīgs poļiem (Polijai pievienoja Vidzemes, Latgales un Dienvidigaunijas teritorijas). Hercogistes statuss, līgumu slēdzot, tika piešķirts Daugavas labā krasta teritorijai, tomēr pēc Livonijas kara tā nonāca Polijas (juridiski – Lietuvas) tiešā pārvaldē. 1562.gada martā Gothards fon Ketlers tika proklamēts par Kurzemes un Zemgales hercogu, bet Aizdaugavas Livonijas hercogistē tika iecelts tikai kā šīs teritorijas pārvaldnieks – administrators.
Pēc 1569.gada Ļubļinas ūnijas, ar kuru Lietuvas lielkņaziste juridiski tika apvienota ar Polijas karalisti vienotā valstī, Aizdaugavas hercogiste bija padota gan Lietuvai, gan Polijas karalim. Kaut hercogistes statusu Vidzeme saglabāja līdz 184.5.gadam, biežāk šo teritoriju sauca par Aizdaugavas Livonijas provinci.
Polijas un Zviedrijas kara rezultātā zviedri ieņēma Vidzemes teritoriju līdz Aiviekstes upei. 1660.gadā Zviedrija ar Poliju parakstīja miera līgumu Olīvā, kurā bija noteikts, ka Polija nodod Zviedrijai Vidzemi uz mūžīgiem laikiem, bet sev patur Poļu Vidzemi, tagadējo Latgales teritoriju. Rezultātā Latgales teritorija kļuva pat Polijas koloniālās pārvaldes sistēmas atsevišķu administratīvu vienību.
Rīga sākumā atteicās pakļauties Polijai un kādu laiku (1561.-1581.g.) pastāvēja kā neatkarīga pilsētvalsts, līdz beidzot arī tā bija spiesta atzīt Polijas karaļa Stefana Batorija virskundzību. Poļi svinīgi apsolīja ievērot Rīgas pilsētas tiesības un privilēģijas, tomēr bieži tās pārkāpa.
Tādējādi sairušo Livonijas feodālo valstiņu vietā Latvijas teritorijā izveidojās Polijas koloniālās pārvaldes valstiskie veidojumi.
Poļu Inflantijas statuss bija noteikts 1629.gadā Altmarkas pamiera līgumā. Tās teritoriju veidoja Latgale, kas aizņēma apmēram 2/3 no agrākās Aizdaugavas Livonijas provinces.…
