Reģionu floras un faunas līdzības koeficienti

Teorētiskais Pamatojums. Klasteranalīzē ir pētnieciskās analīzes forma, kas ļauj identificēt struktūras no uzkrātajiem datiem. Klasteranalīze tiek saukta arī par segmentācija analīzi vai taksonomijas analīzi (Statistics Solutions, 2016). Ar šo analīzi mēģina identificēt vienlīdzīgas gadījumu grupas, - šī pētnieciskā darba gadījumā augu sugu grupas. Klasteranalīze tiek izmantota, lai noteiktu grupas gadījumos, ja tās nav agrāk pētītas. Bioģeogrāfiem galvenais atslēgas vārds, kas saistās ar klasteranalīzi ir taksonomijas veidošana jeb hierarhiska klasifikācija, kas atbilst matemātiskam sadalījumam (Pang, 2006). Tieši šajā praktiskajā darbā tiek izmantota hierarhiskā klasterēšana – visbiežāk izmantotais klasterēšanas veids, kur dati tiek organizēti kokā ar atzariem (grupās un apakšgrupās ar līdzīgiem augiem). Katrs mezgls (atzars) jeb klasteris kokā ir subklasteru kopa un koka saknes ir klasteris, kas satur pilnīgi visus objektus. Mūsu darbā tiek veidota dendrogramma jeb koka tipa diagramma, kas ataino klasteru-subklasteru grupu attiecības un kārtību, kādā tie sakārtoti (Pang, 2006). Klasteranalīze sadala datus grupās (klasteros), kas ir jēgpilnas un noderīgas. Ja darba mērķis ir jēgpilnas grupas, tad klasteriem jāsatur datu dabiskā struktūra. Dažkārt klasteranalīze ir noderīgs sākumpunkts citiem mērķiem, piemēram, datu apkopošanai un kopsavilkumam par datiem (Pang, 2006). Klasteranalīze spēj nodrošināt abstrakciju no individuālas datu vienības līdz klasteriem jeb datu kopām, kurām dati pieder.

Pdf formāts.