Ģimene, kā galvenā audzināšanas institūcija sabiedrības struktūrā, ir īpaši jūtīga pret dažādām izmaiņām valstī, jo šo pārmaiņu rezultāti tieši ietekmētās dzīves līmeni, stabilitāti un spēju audzināt.
Visos laikos un pie visām ekonomiskām situācijām skolā bijušas svarīgas ne tikai bērna iegūtās zināšanas, bet arī viņu tikumiskais veidols, uzvedības kultūra un citi faktori, kuri būs svarīgi bērna socializācijas procesā. Tāpēc, vienmēr būtiska pedagogu darba daļa bijusi saistīta ar bērniem, kuru zināšanas, uzvedība disciplīna un morāles normas nav atbilstošas sabiedrībā pieņemtajām normām.
Skolas praksē tādus bērnus sauc par “skolēniem ar uzvedības traucējumiem”, “skolēniem ar mācību traucējumiem”, “pedagoģiski ielaistiem”, “sociāli ielaistiem”, “grūti audzināmiem” u.t.t. Zinātniskie pētījumi un praktiskie novērojumi liecina par to, ka tieši šiem bērniem trūkst mācību motivācijas, viņi traucē paši sev, klases biedriem, skolotājam mācību procesā. Darbā ar viņiem ir nepieciešams izmantot īpaša darba formas un metodes, tāpēc tas arī ir par iemeslu korekcijas klašu atvēršanai skolās.
Faktori, kuri ietekmē riska ģimeņu rašanos, ir ļoti daudz un dažādi, tomēr galvenie iemesli ir šo ģimeņu sliktais materiālais stāvoklis un zemais vecāku izglītības līmenis, kuri ir par pamatu ļoti daudzām citām problēmām ģimenē.
Lai darbs ar bērniem no rika ģimenēm būtu produktīvs, nepieciešams izzināt gan riska ģimeņu īpatnības un to raksturojumu, gan bērnu no riska ģimenēm īpatnības, kā arī darbības iespējas ar šīm ģimenēm un bērniem.
Ļoti aktuāls ir jautājums kā mūsdienu bērni pavada savu brīvo laiku un kādas brīvā laika aktivitātes mēs viņiem varam piedāvāt.
No vienas puses brīvais laiks veicina personības attīstību, bet no otras, tas var būt bremzējošs. Brīvais laiks ir jebkura vecuma bērnu pilnvērtīgas attīstības garants un sevišėi svarīgs ir pusaudžiem no sociālā riska ģimenēm.
Diemžēl šo vēlmju realizēšanai ir šķēršļi. Pirmkārt, tā ir ģimene, kura nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi un lielākoties pat pusaudžu pamatvajadzības. Sociālā riska ģimene nespēj vai nevēlas sniegt pusaudžiem pozitīvu orientāciju dzīves mērėu sasniegšanā, kur brīvajam laikam ir ļoti svarīga nozīme. Būtisks faktors, tā izmantošanā pozitīvā virzienā, ir sociālā riska ģimeņu pusaudžu un vecāku pareizs priekšstats par brīvo laiku un tā izmantošanu.
Sociālās pedagoģijas uzdevums ir sniegt palīdzību šai jautājumā pusaudžiem un to vecākiem ģimenēs, skolā un ārpus tās. Sociālais pedagogs ir vidutājs starp pusaudžiem, vecākiem un sabiedrību, brīvā laika izmantošanā. Sociālā pedagoga nozīmība šajā procesā atkarīga no viņa kapacitātes, funkcionālās piemērotības, ētiskā līmeņa un sabiedrības sapratnes valsts līmenī.
Darba mērķis: Noskaidrot sociālpedagoģiskās darbības iespējas ar riska ģimenēm un izstrādāt brīvā laika aktivitātes programmu darbam ar tām Jelgavas 4. pamatskolā, izmantojot sociālpedagoģiskās metodes.
Darba uzdevumi:
1. Apskatīt un analizēt sociālpedagoģiskās darbības iespējas ar riska ģimenēm.
2. Izstrādāt sociālpedagoģiskās darbības programmu brīvā laika pavadīšanas iespēju ar riska ģimenēm Jelgavas 4. pamatskolā;
3. Izpētīt Lomu spēles lietderību sociālpedagoģijas darbā ar riska grupa ģimenēm.
Parasti darbs ar riska ģimeni prasa īpašas zināšanas un praktisko sagatavotību. Tātad nepieciešams speciālists, kurš būtu spējīgs diagnosticēt gan šo ģimeņu problēmas, gan palīdzēt tās mazināt vai atrisināt, lai palīdzētu bērniem no šīm riska ģimenēm. Šāda speciālista – sociālā pedagoga darbs ir būtisks atbalsts arī priekšmetu skolotājiem un klases audzinātājam. Tomēr darba autori uzskata, ka ļoti labi rezultāti sociālā pedagoga darbā iespējami tikai tad, ja visi sadarbības partneri vēlas sadarboties un izprot, ka viņu darbs ir vērsts uz palīdzību bērnam.
Sociālā riska ģimenes tiek raksturotas kā ģimene riska situācijā vai ģimenes krīze, ko raksturo:
Ģimene riska situācijā: abi vecāki ir nodarbināti; maza emocionāla saskarsme ar bērniem; vecāki ir bezdarbnieki; trūkums; jauktas laulības; sektas; vardarbība ģimenē; vecāku izglītības trūkums; atbalsts sistēmas trūkums; daudzbērnu ģimenes; vientuļās mātes; nepilnas ģimenes.
Ģimenes krīze: ģimenes locekļa zaudēšana, slimība, kāds no vecākiem ir pensijā; darba zaudējums, bērna piedzimšana, izlikšana no dzīvokļa.
Atsevišķi var izcelt augsts riska ģimenes, kurām raksturīgi, ka:
vecāki lieto alkoholu;
bērns tiek pamests novārtā;
bērns neapmeklē skolu;
dzīvoklī ir antisanitāri apstākļi;
bērns klaiņo savā vaļā;
ģimene ir sabiedrībai nevēlama; vecāki nerūpējas par sevi;
nevēlēšanās kaut ko mainīt.
Darba autori secina, ka iemesli pēc kādiem mūsdienās tiek diagnosticētas riska ģimenes var tikt kvalificēti pēc sekojošiem kritērijiem:
sociālie;
tiesību;
medicīniskie;
psiholoģiskie;
pedagoģiskie;
materiālie, kā arī citi kritēriji.
Darba autori veicot situācijas izpēti, lai noskaidrotu riska ģimenes un noteiktu riska faktoru līmeņus šajās ģimenēs:
Riska ģimenes var iedalīt trīs grupās:
1. Preventīvās, tās ir ģimenes, kurās problēmas nav izteiktas un kuras atronas risku attīstības sākuma stadijā.
2. Ģimenes, kurās sociālās un citas pretrunas saasinās ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, kā arī attiecības ar apkārtējiem līdz kritiskajam līmenis.
3. Ģimenes, kuras zaudējušas jebkuru dzīves perspektīvu, inertas attiecībā uz savu un savu bērnu likteni.
Darba autori uzskata, ka darbs ar šādām ģimenēm jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, jo negatīvā pieredze, kuru bērns iegūst dzīvojot riska ģimenē ir ļoti liela un vēlāk ietekmē bērnu visā viņa turpmākajā dzīvē. Tāpēc svarīgi izzināt pēc iespējas vairāk par iespējamo darbību, palīdzības sniegšanai riska ģimenēm.
