Jau no seniem laikiem, antīkajā pasaulē, tika veidotas dažādas tipoloģijas, kas varētu iedalīt cilvēku grupas pēc kaut kādām kopīgām pazīmēm. Protams cilvēks ir unikāls un neatkārtojams savā vienreizībā, bet ir noteiktas nervu tips ar kuru cilvēki piedzimst; noteiktas lietas un stadijas, kurām dzīves gaitā cilvēki lielākā vai mazākā mērā izdzīvo un tas viss formulē noteiktu personību. Šīs un ne tikai lietas veido cilvēkos kopīgas iezīmes.
Pat pavirši novērojot cilvēkus, redzam, ka viņi atšķiras ar saviem ātruma raksturojumiem, ar tipisku uzvedību tipiskās situācijās, ar zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšanas ātrumu un vieglumu. Piemēram, vieni cilvēki ātri staigā, runā, domā, pierod pie mainīgiem apstākļiem utt., citi turpretī visu dara lēni. Vieni ir laipni, sabiedriski, godīgi un akurāti, citiem šīs īpašības neizpaužas. Daži daudz zina un prot, apgūstot šīs zināšanas un prasmes īsā laikā, citi zināšanas un prasmes apgūst ar lielām grūtībām. Minētie raksturojumi nosaka personības individuāli tipoloģiskās īpašības.
Savas dzīves laikā esmu saskārusies ar to, ka cilvēki nesaprot viens otru un nesaprot kāpēc viņi uz noteiktiem cilvēkiem reaģē tieši tā un ne savādāk. Izplatīts viedoklis ir tas, ka vīriešiem ir problēmas ar jūtu pasaules izprati un savstarpējo attiecību izskaidrošanu. Attiecīgi tas paredz to, ka ir grūti saprasties savā starpā vīriešiem un sievietēm, jo tie viens otru nesaprot. Arī psihologam savā darbā ir jāspēj izprast un iedziļināties dažādās situācijās un dažādu cilvēku pasaules izpratnē. Lai spētu iedziļināties katra cilvēka unikālajā personībā un spētu veidot uzvedības modeļus balstoties uz pagātni ir nepieciešams iepazīties ar kopējām cilvēku personības iezīmēm. …