Darba tēmu par vadības stiliem radošā vai komerciālā uzņēmumā autore izvēlējās tādēļ, ka viņai tas likās saistoši, kā arī noderīgi stājoties turpmākajās darba attiecībās. Lai būtu labs līderis un vadītu padotos ir jābūt plašām teorētiskajām zināšanām, kas palīdzēs veidot veiksmīgu savienību ar personālu.
Neatkarīgi no daudzajām teorijām par vadības stiliem, autore vēlējās rast apstiprinājumu savam viedoklim par to, ka pastāv atšķirība starp līderi radošā vidē un līderi komerciālā gaisotnē.
Uzsākot pētījumu, protams, radās dažādi jautājumi, un galvenie no tiem bija:
Ko par vadības stiliem domā zinātnieki?
Kā tas tiek pielietots praksē?
Kas būtu iemesls tam, lai veidotos veiksmīga sadarbība ar personālu?
Studiju darba mērķis ir analizēt populārākās vadības stilu teorijas, izprast vadītāju izteiktākās īpašības, kā arī parādīt to, kas intelektuāli nošķir revolucionāro (radošo) līderi no evolucionārā (komerciālā) līdera. Uzsākot šo darbu autore saprata, ka lietas vislabāk var izprast caur pieredzi un novērojumiem, tādēļ pavadīja ilgāku laiku dažādās vidēs, kontaktējoties gan ar vadītājiem, gan ar padotajiem. Notika nelielas intervijas, tika aizpildītas aptaujas anketas, kā arī vienkārša darbošanās noteiktajā uzņēmumā. Vides autore centās izvēlēties pēc iespējas dažādākas – Komunikāciju Centrs (finansu iestāde), Trest (reklāmas aģentūra), Fashion klubs (diskotēka) un TV5 (televīzija).
Studiju darba uzdevumi ir izpētīt vadītāja kā personības uzvedību, darbības stilus un īpatnības, balstoties uz klasisko, R. Likerta un Ceļa – Mērķa teoriju, kā arī visu to novērojot praksē. Nevarētu teikt, ka autore šo uzņēmumu līderus Pēteri Avotiņu (Kcentrs), Arti Dzērvi (Trest), Oļegu Krisonu (Fashion) un Guntu Līdaku (TV5) pētīja no psiholoģiskā viedokļa, drīzāk gan varētu teikt, ka pētīja viņu sadarbošanās spējas un veidus ar saviem padotajiem.
Par galveno teorētisko pamatu ņemta Henrija L. Tosi (Henry L. Tosi) grāmata “Organizational behaviour and managament: a contingency aproach””, kā arī V. Praudes un J. Beļčikova grāmata “Menedžments”.
Vadīšanas aizsākumi ir tikpat veci, kā cilvēks, jo kā zināms, kad radās pirmās kopienas bija vajadzīgs arī grupas līderis. Kas tad ir tas, kas šo vienu cilvēku padara pārāku par citiem?
Pirmās zinātniskās pūles, kas tika veltītas vadīšanas stilam, bija atklāt nozīmīgākās līdera īpašības. Šie pētījumi aizsakās pēc Otrā Pasaules kara, kad cilvēce atdzima no jauna. Te ļoti lielu ieguldījumu deva amerikāņi, kas savā valstī radīja izcilus valstsvīrus un pasaules slavenus mūziķus un kinozvaigznes. Bija interesanti pētīt, kāpēc jaunie varoņi vienkārši šķiet inteliģentāki, drosmīgāki, izlēmīgāki, vairāk izglītoti nekā visi pārējie. [4;153 – 154]
Kamēr darbu izpilda viens cilvēks, nerodas nekādas problēmas, jo viņš pats ir atbildīgs par savu darbību, bet ja darbs tiek sadalīts, rodas nepieciešamība pēc darba organizēšanas, kur uzdevumi tiek sadalīti starp vairākiem cilvēkiem. Tādā situācijā ir vajadzība saskaņot rīcību, un veikt darbību, kuru sauc par vadīšanu.…
