Vardarbībā cietuša bērna nopratināšanas metodes

Visbiežāk cietušā liecība par notikušo ir viens no svarīgākajiem pierādījumiem kriminālprocesā. Kriminālprocesa likums paredz īpašas prasības attiecībā uz vardarbībā cietušo bērnu nopratināšanu. Tajā noteikts, ja psihologs norāda procesa virzītājam, ka 14 gadu nesasniegušās personas psihei vai tāda nepilngadīgā psihei, kas atzīts par cietušo no vardarbības, ko nodarījusi persona, no kuras cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs, vai no seksuālas izmantošanas, var kaitēt atkārtota tieša pratināšana, tā izdarāma tikai ar izmeklēšanas tiesneša atļauju, bet tiesā – ar tiesas lēmumu. Praksē, tas nozīmē, vardarbībā cietušu bērnu nopratināšana notiek tikai psihologa vai pedagoga klātbūtnē, kā arī procesa virzītāji cenšas izvairīties no atkārtotas nopratināšanas. Tomēr, ļoti bieži kriminālprocesa laikā bērnam ir vairākkārt jāstāsta par piedzīvoto vardarbību. Ļoti svarīgi precīzu liecību iegūšanai, ir bērnu nopratināt pēc iespējas ātrāk pēc notikušā. Ja bērns savu pieredzi stāsta neilgi pēc traumas viņam to ir vieglāk izgūt no atmiņas un tas ir mazāk traumējoši. Piedevām, jāņem vērā, ka visbiežāk bērnam vardarbības stāstu būs jāstāsta vecākiem, ārstam, psihologam, sociālam darbiniekam u.c. speciālistiem, radiem un draugiem. Katrā pieredzes pārstāstīšanas reizē tā transformējas, vienas detaļas pazaudējot, bet citas iegūstot, un līdz ar to pakāpeniski atmiņas mainās un pieredzes atstāstījums kļūst neprecīzāks. Šajā referātā tiks aplūkoti ekspertu padomi un ieteikumi, kā saudzīgak un efektīvāk veidot sarunu ar vardarbībā cietušu bērnu.

Koledžas darbs.