Dabas aizsardzība/ vides aizsardzība/-valsts un sabiedrisko pasākumu sistēma atsevišķu dabas objektu / zemes, tās dzīļu, ūdeņu, mežu , floras un faunas , atmosfēras gaisa/ un visas dabas vides aizsardzībai ar tiesību normu un valsts un sabiedrisko institūciju aktīvas darbības palīdzību. Terminu dabas aizsardzība sāka lietot no 1913. gada, kad Bernē / Šveicē/ notika starptautiskā dabas aizsardzības konference. Tagad parasti lieto terminu „vides aizsardzība”., ar to saprot visu cilvēku dzīvei un darbībai nepieciešamo dabas apstākļu saglabāšanu un aizsardzību. Arvien lielāku nozīmi gūst valstu starptautiskā sadarbība dabas aizsardzības ANO ietvaros, kā arī nevalstisku starptautisku organizāciju darbība- zaļo kustība, pasaules dabas fonds u.c. Īpaša loma dabas aizsardzībai ir ANO organizētajai starptautiskajai konferencei par vides aizsardzību, kura notika Riodežoneiro 1992.g. un kurā piedalījās vairāk nekā 160. valstu pārstāvju. Tajā tika pieņemts ļoti svarīgas rezolūcijas par pasaules mežu platību un augu un dzīvnieku sugu daudzveidības saglabāšanu, kā arī apkārtējo vidi saudzējošu ekonomikas attīstību visos pasaules reģionos. Latvijā pirmie likumi par dabas aizsardzību tika pieņemti XX.gs. Sākumā. Plašāk dabas aizsardzības likumdošana attīstījusies pēc 1950.,kad 1959.g.,1968.un 1991. g. tika pieņemti speciāli likumi par republikas dabas vides aizsardzību. 1991. gada 6. augustā likums par aizsardzību regulējošu jautājumu loku- tas noteic vides aizsardzības galvenos uzdevumus un pamatprincipus, valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību lomu, iedzīvotāju tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi, regulē vides kvalitātes normatīvu noteikšanas kārtību, regulē vides piesārņojuma noteikšanu un racionālu dabas resursu izmantošanu. Likums noteic īpaši aizsargājumus objektus – rezervātus, nacionālos parkus, dabas parkus, liegumus, dabas pieminekļus u.c. – valsts un sabiedrisko kontroli vides aizsardzībā, kā arī atbildību par likumpārkāpumiem un LR starptautisko sadarbību šajā jomā. …
