Kontroldarbam Latvijas tiesību vēsturē es izvēlējos tematu “Baltijas 19. gs. Agrārās reformas juridisks raksturojums”. Man šķita interesanti papētīt , kas, kā un kāpēc notika ar mūsu zemi, kam gadu gaitā ir mainījušies īpašnieki, valdītāji un turētāji. Šķiet, vienīgi tās apstrādātāji nav mainījušies un tie vienmēr ir bijuši zemnieki- darba tauta- latvieši, lietuvieši un igauņi. Retos gadījumos, arī citu tautību ļaudis.
Tātad mans šī darba mērķis ir noskaidrot kādi bija agrārās reformas iemesli, kāda bija tās sarežģītā norise un kāda bija situācija Latvijas teritorijā 19.gs. beigās reformu “laikmeta” noslēgumā. Darba beigās mēģināšu raksturot- kāpēc bija nepieciešama agrārā reforma.
Pirmo reizi agrārās reformas jautājumi tika apspriesti Vidzemes landtāgā 1765. gadā. “Tikai pateicoties krievu valdības spiedienam, landtāgs pieņēma dažus zemniekiem labvēlīgus lēmumus”1 Tātad, lai 19. gs. sākumā sāktos agrārā reforma, izšķirošo soli spēra krievu valdība un, ņemot vērā Igaunijas piemēru, kur jau bija sākusies agrārā reforma, veicināja pārmaiņas muižnieku uzskatos. Muižnieku uzskati sākumā bija ļoti konservatīvu un viņi pat negrasījās šķirties no saviem lielajiem zemes īpašumiem, jo baidījās zaudēt varu un bagātību, ko tā ienesa.
Viens no agrārās reformas iemesliem bija saimnieciskā krīze. Muižnieki vēlējās dzīvot aizvien lepnāk, greznāk un pārticīgāk, bet tam trūka nepieciešamo līdzekļu, jo lielo klaušu dēļ, zemnieki nevarēja pienācīgi apstrādāt ne savus (zemniekiem zeme bija tikai lietošanā), ne muižas laukus. Tādējādi, raža ko tie deva nebija pietiekami liela. Zemniekiem jau agri ziemā pietrūka labības maizei un muižnieki, lai nezaudētu darba spēku, bija spiesti tos pabalstīt izsniedzot nepieciešamos iztikas līdzekļus no saviem krājumiem. Tāpēc “Tālredzīgākie muižnieki daudz domāja par to, kā tikt laukā no grūtā stāvokļa.…
