Mežs ir katras zemes viens no galvenajiem nacionālas bagātības elementiem. Mežam ir ekoloģiskā, ekonomiskā un kultūras nozīme. Meža izplatību raksturo mežainums, kas ir meža platība procentos no attiecīgas teritorijas kopplatības. LR aptuvenais mežainums ir apmēram 40 %. Meža funkciju klāstā visās pasaules valstīs nozīmīgā vietā izvirzās ekoloģiskā problēma. Mežs ir kompleksa ekoloģiska sistēma, kas apvieno vienotā veselā augu un dzīvnieku valsti zemes un ūdeņu resursus. Mežs filtrē ražošanas atkritumus, attīra gaisu. Būtiski nozīmīga ir arī mežu estētiskās un zinātniskās izziņas funkcija cilvēku dzīvē. Ekonomisko funkciju nosaka tas, ka pasaules zemēs un valstīs meži ir koksnes un arī citu tiem raksturīgu produkciju veidu bāze. Mežs ir dabas sistēma ar ārkārtīgi sarežģīts pašregulācijas mehānisms. Meži laika gaitā tika atbīdīti uz pamitrām un nabadzīgām zemkopībai nevajadzīgām platībām, cieš no pārlieka mitruma, bet ¼ daļa aug nabadzīgās smilts augsnēs. Latvijā mežu veido galvenokārt skuju koki, kuri vadoši gan pēc platības, gan pēc saimnieciskās nozīmes: priede, egle. Dabiskās augsnēs izdala 3 ekoloģiski atšķirīgas mežu rindas: 1) sauseņu meži, 2) slapjainu meži; 3) purvainu meži, atsevišķi izdala 2 cilvēku izveidotās mežu augteņu rindas: 1) meži nosusinātās minirālaugsnēs (āreņi) 2) meži nosusinātās kūdru augsnēs (kūdreņi). Augošās potenciālajās auglības rindas sauseņu mežos tiek izdalīti šādi augšanas apstākļu tipi: sils, mētrājs, lāns, damaksnis, vēris, gārša. Slapjaiņu mežos izdala augšanas tipus: grīni; slapjo mētrāju; slapjo damaksni; slapjo vēri; slapjo gāršu. Purvaiņu mežos: purvains, niedrains; dumbrājs; liekņa.
Āreņu meži var būt: viršu, mētru, šaurlapu, platslapju.…
