Saistību tiesības ir tādas tiesības, uz kuru pamata vienai personai- parādniekam- jāizdara par labu otai- kreditoram- zināma darbība, kam ir mantiska vērtība.
Saistību tiesības rodas vai nu tiesiska darījuma, vai no neatļautas darbības, vai pēc likuma.
Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisko attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai, vai izbeigšanai.
Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma.
Lai darījumam būtu tiesisks spēks, ir vajadzīgs, lai tā dalībniekiem būtu tiesību spēja un rīcības spēja; darījumi, ko taisījušas tiesību vai rīcību nespējīgas personas, nav spēkā.
Par tiesiska darījuma priekšmetu var būt tiklab darbība, kā arī atturēšanās no tās, un tiklab darbība, kuras mērķis ir nodibināt vai atdot lietu tiesību, kā arī darbība ar kādu citu mērķi.
Par saistību tiesību priekšmetu var būt tikai tas, kas iespējams; pretējā gadījumā darījums nav spēkā. Tomēr nav vajadzīgs, lai darījuma priekšmets jau pastāvētu tā taisīšanas laikā; darījums var attiekties arī uz nākamām lietām.
Pie tiesiska darījuma būtības pieder tā taisītāja gribas izteikums, bet divpusējā vai vairākpusējā darījumā vajadzīgs visu tā dalībnieku saskanīgs gribas izteikums. Kamēr griba nav izteikta, tai nav nekāda tiesiska spēka.
Lai tiesisks darījums būtu spēkā, nepietiek ar to vien, ka tā dalībnieki izteic savu gribu, bet ir vēl vajadzīgs, lai šī griba būtu radusies brīvi- bez maldības, viltus vai spaidiem.
Darījumi jāizteic rakstiski vainu pēc likuma, vai pēc dalībnieku labprātīgas vienošanās.
Tiesību avoti un normatīvo aktu hierarhija Latvijā
Katras valsts tiesību sistēma lielākā vai mazākā mērā atšķiras no pārējām. To ietekmē vēsturiskie, ekonomiskie, politiskie apstākļi, reliģija, valsts iekārta un citi apstākļi. Taču šie apstākļi mēdz būt kopīgi vairākām valstīm. Iekarojumu, revolūciju, apvērsumu vai radikālu konstaticionālu reformu rezūltātā var notikt kādas valsts iekļaušanās citā tiesību sistēmā, kā tas notika ar Latviju.
Termins “ tiesību avots “ bija pazīstams un tika pielietots jau Romas impērijas laikos. Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savos rakstos pirmos romiešu rakstītos likumus - divpadsmit tabulu likumus, nosaucis par “visu publisko un privāto tiesību avotu “.Pēc T.Līvija domām ‘tiesību avots’ ir pamats un sākums, no kura sākās tiesību attīstība un vēlāk izveidojās romiešu tiesību sistēma. Tādi romiešu tiesību avoti ir:
paražu tiesības, tautas sapulču likumi, edikti, juristu atbildes, senāta lēmumi, tiesu precedenti u. c., no kuriem turpmākajā attīstības gaitā izveidojās obligātās juridiskās normas.…
