dzību tiks aizsargātas datorprogrammu ražotāju ekonomiskās intereses nacionālajos līmeņos.1
Sākotnēji datorprogrammas tika aizsargātas līgumiskā ceļā, ietverot līgumos nosacījumus, kas tās ieguvējam uzlika par pienākumu neizplatīt datorprogrammu, saglabāt to kā komercnoslēpumu, nekopēt uz citiem datoriem utt. Tomēr šāda līgumiskā aizsardzība savā efektivitātē nevarēja mēroties ar ekskluzīvās tiesības priekšrocībām, ko spēj garantēt likums.
Autortiesības, patentu tiesības, saistību tiesību principu izmantošana, negodīgas konkurences aizliegums, nepamatotas iedzīvošanās aizliegums, kriminālatbildība ir tie līdzekļi, kas atsevišķās valstīs savulaik tika izmantoti, lai apkarotu datorprogrammu pirātismu.2 Līdzekļi, kas ir efektīvi tad, ja pēc vienādiem principiem darbojas visā pasaulē, bet diezgan apgrūtinoši, ja katrā valstī jāizmanto cita tiesību nozare.
Tā kā autortiesības ir visefektīvākais ekskluzīvās tiesības piemērs, jo tās garantē objekta aizsardzību pat nepabeigtam darbam, nav nepieciešama objekta reģistrācija, kā arī citas apgrūtinošas un kavējošas formalitātes, tieši autortiesības šobrīd ir kļuvušas par datorprogrammu aizsardzības pamatinstrumentu praktiski visā pasaulē.3…