1.1. DARBA ALGAS BŪTĪBA
Darba alga:
nacionālā ienākuma naudas forma, kuru sadala starp darbiniekiem atkarībā no darba daudzuma un kvalitātes un kura ir darbinieku personīgā patērēšanā;
darba atalgojums [ 13, 144 ].
Pēc autora domām cilvēkiem nepieciešams saņemt darba algu kā galveno naudas ienākuma avotu un arī , lai varētu apmierināt savas vajadzības. Tāpēc, risinot jautājumus par darba algas lielumu, ir svarīgi zināt, ko darbinieks var nopirkt par šo naudu. Naudas pirktspēja ir atkarīga no attiecības starp nominālo un reālo darba algu.
Toties darbs ir darbaspēka patērēšanas process. Prece, ko var pirkt konkrētajā ražošanas resursu tirgū, var būt vai nu darbaspēks, vai arī darba rezultāts - ražojums, pakalpojums. Ja darba spējas netiek pieprasītas, mums ir darīšana ar bezdarbu – darbs netiek veikts, nav arī darba rezultāta, kaut gan bezdarbniekiem ir darba spējas. [ 19,155 ]
Kas tiek pirkts un pārdots darbaspēka tirgū? Šajā jomā zinātniekiem ir dažādi viedokļi. Loģisko tēzi, ka šī pērkamā prece ir darbaspēks, kas nav atdalāms no sava īpašnieka, bieži kritizē. Šī kritika tiek argumentēta ar to, ka uz laiku veidojoties verdzības līdzīgas attiecības, jo prece esot pats cilvēks.
Līdz ar to tiek apgāzts uzskats, ka darba alga ir darbaspēka kā preces cena. Lai šo problēmu risinātu, tiek ietekts atzinums, ka darba spējas tiek uz laiku iznomātas, proti, uz noteiktām stundām dienā, nedēļā, mēnesī. Šinī teorētiskajā variantā darba alga ir darba spēka nomas maksa.[21,174]
Cita viedokļa būtība ir tāda, ka darba alga tiek raksturota kā maksa par pakalpojumu. No šādas nostājas izriet: pirmkārt - darbaspēka tirgū pārdošanas un pirkšanas objekts ir pakalpojums, ko sniedz darbs, patērējot darbaspēku; otrkārt, darbaspēks ir šī pakalpojuma cena.
Visprimitīvākā tēze, kas neprasa analītisku pieeju jautājumam un nerisina problēmu, kas ir prece darbaspēka tirgū, vienkārši apgalvo, ka darba alga ir samaksa par darbu, par noteiktu veikumu vai konkrētu rezultātu. [17; 25 –26]
Darba alga - atalgojums, kuru darba devējs samaksā darbiniekam par viņa darbu, bet darba alga tiek saukta arī par darbinieka darba samaksu. Darbinieka darba samaksas lielums ir atkarīgs no viņa ieguldījuma uzņēmuma darbībā un no darba līguma noteikumiem [ 14, 15 ].
Darba samaksas un materiālās stimulēšanas sistēmu nosaka darba dēvējs saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem un darba koplīgumu. Darba samaksas maksimālais apmērs netiek noteikts. Bet minimālā mēneša darba samaksa nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikas attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu. Izanalizēsim attēlu 1.1.1.
Darba samaksu var iedalīt divos veidos ( formās ):
laika alga ( samaksa par nostrādāto laiku );
gabaldarba alga ( samaksa par padarīto darbu ).
Laika alga, savukārt, iedalās tiešā laika algā un stundu algā. Laika algas forma var būt parastā laika alga un laika - premiālā alga ( kā tieša laika alga, tā arī stundu alga ).
Gabaldarba alga iedalās tiešā gabaldarba algā, progresīvā gabaldarba algā, netiešā algā, akorda algā un procentā no darījuma.
Gabaldarba algas forma ir darbinieka darba samaksa par izgatavotās produkcijas kvalitāti un daudzumu pēc noteiktām likmēm. Likme ir darba algas lielums par produkcijas vienības izgatavošanu vai realizāciju.
…
