Ar Latvijas valsts neatkarības atgūšanu, tika veikti nepieciešamie nosacījumi daudzdzīvokļu māju plānveida privatizācijas procesa uzsākšanai, ar mērķi, attīstīt nekustamā īpašuma tirgu un nodot valsts un pašvaldību dzīvojamo fondu pašu iedzīvotāju pārraudzībā. Liela daļa īrnieku, izmantojot savas tiesības un privatizējot, likumdošanā noteiktajā kārtībā, valsts vai pašvaldības bilancē esošu dzīvojamo māju, kļuva par īrētā dzīvokļa īpašniekiem un reizē arī par visas mājas kopīpašniekiem.
Izceļot privātīpašuma lomu sabiedriskās iekārtas pārkārtošanā, valstī tika īstenota virkne tiesisko aktu, saistībā ar īpašuma tiesību nostiprināšanu, sociālā taisnīguma reabilitēšanu, atjaunojot īpašuma tiesības uz nacionalizēto nekustamo īpašumu.
Privatizācijas, un denacionalizācijas procesa rezultātā, par daudzdzīvokļu māju īpašniekiem kļuva personas ar atšķirīgu īpašuma izpratni un saimniecisko pieeju. Daļai īrnieku īpašnieka tiesiskais statuss vairāk asociējās ar ekskluzīvām priekšrocībām, mazāk ar īpašumu saistītiem pienākumiem un atbildību.
Kā norādīts likumā „Par dzīvokļa īpašumu’’ [16], tad iegūstot dzīvokļa īpašumu daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā, īpašnieks vienlaikus iegūst arī kopīpašumā esošu domājamo daļu no koplietošanas telpām, inženiertehniskām komunikācijām un mājai funkcionāli nepieciešamā zemes gabala. Minētais likums paredz visu īpašnieku pienākumu piedalīties mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā un apsaimniekošanā, reizē nosakot arī zināmu civiltiesisko atbildību. Savukārt likumā ,,Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” [18] reglamentēta kārtība, kādā privatizēto dzīvokļu īpašniekiem jāorganizē dzīvojamās mājas valdījuma tiesību pārņemšana un mājas kopīpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas formas izvēle.
Ja atsevišķā īpašuma uzturēšana un labiekārtošana ir katra īpašnieka pārziņā, tad dzīvojamās mājas kvalitatīva pārvaldīšana un apsaimniekošana jau atkarīga no visu dzīvokļu īpašnieku ieinteresētības un kopdarbības. Daudzos gadījumos, izvēlētā pārvaldīšanas forma un domstarpības īpašnieku vidū, svarīgu jautājumu izlemšanā, ir viens no neveiksmīgas apsaimniekošanas iemesliem.
Diplomprojektā tiks izvērtēti dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas vispārīgie principi, pamatnosacījumi, formas, to tiesiskais regulējums, kā arī aplūkoti veicinošie un kavējošie faktori, to ietekme. Ņemot vērā nelielo praktisko pieredzi apsaimniekošanas jomā, darba tēma izvēlēta, lai sniegtu ieskatu Preiļu pilsētas nekustamā īpašuma apsaimniekošanas organizēšanā. Sniegtu praktisku padomu un iespējami efektīvāko problēmu risinājumu mājokļu pārvaldīšanas un apsaimniekošanas procesā.
Temata aktualitāti nosaka pieaugošā sabiedrības ieinteresētība, apsaimniekošanā, kā arī par dzīvojamo māju uzturēšanu, par to tirgus vērtības saglabāšanu Preiļu pilsētā.
Dzīvojamā fonda un inženierkomunikāciju nolietošanās, komunālo pakalpojumu sadārdzināšanās, šodienas prasībām neatbilstošā māju energoefektivitāte, īpašniekos rosinājusi pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jautājumu pārskatīšanu.
Diplomprojekta mērķis ir atbilstoši pašreizējai likumiskajai bāzei izanalizēt daudzdzīvokļu mājas īpašumu pārvaldes un apsaimniekošanas organizēšanas procesu Preiļu pilsētā.
Lai sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:
1)raksturot daudzdzīvokļu dzīvojamo māju kā nekustamā īpašuma un apsaimniekošanas objektu;
2) analizēt dzīvojamo māju pārvaldīšanas un apsaimniekošanas tiesiskos aspektus;
3)apskatīt un analizēt iespējamās īpašuma pārvaldīšanas un apsaimniekošanas formas Preiļu pilsētā;
4)izvērtēt esošo pārvaldīšanas un apsaimniekošanas praksi Preiļu pilsētā un izdarot secinājumus veikt atziņas un priekšlikumus;
5) noteikt iespējamās problēmas un rast tām risinājumu.
Darbā izvirzītā mērķa sasniegšanai tiks izmantotas pētnieciskā, analītiskā un salīdzinošā metode.…
