Šķīrējtiesas nolēmums kā strīda noregulējuma paņēmiens vēsturiski uzskatāms pat par senāku nekā valsts tiesu institūciju nolēmumi.1 Mūsdienās šķīrējtiesas institūts savu aktualitāti ne tikai nav zaudējis, bet savā attīstībā ir pārkāpis valstu robežas, kļūstot arī par starptautisku strīdu risināšanas instrumentu.
Modernajā sabiedrībā šķīrējtiesa ir plaši atzīts un izmantots mantisko strīdu noregulēšanas veids. Šķīrējtiesa, atšķirībā no vispārējās jurisdikcijas tiesas, ir nevalstiska juridiska institūcija, kas izskata un izspriež tai pakļautās civillietas.2 Lietu piekritību šķīrējtiesai nosaka pušu vienošanās par strīda nodošanu šķīrējtiesai – šķīrējtiesas līgums.
2010.gada oktobrī, laikā, kad tapa šis ievads, pēc Uzņēmumu reģistra mājas lapā pieejamās informācijas Latvijā bija reģistrētas 199 pastāvīgās šķīrējtiesas.3 Salīdzinot ar citām valstīm, šis pastāvīgi darbojošos šķīrējtiesu skaits ir uzskatāms par ārkārtīgi lielu.4 Tas liecina arī par to, ka civiltiesisku strīdu izšķiršana šķīrējtiesās Latvijā ir ļoti izplatīta. Pats par sevi tas būtu vērtējams pozitīvi, jo strīdu risināšana šķīrējtiesā ir daudz ātrāka, salīdzinot ar vispārējās jurisdikcijas tiesām, turklāt būtiski atslogo valsts tiesu darbu. Tomēr, ja šķīrējtiesas procesā zaudējusī puse labprātīgi neizpilda šķīrējtiesas nolēmumu, otrai pusei ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu ir jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tiesai tad ir pienākums vērtēt pieteikuma saturu un tam pievienotā šķīrējtiesas nolēmuma tiesiskumu, nepieciešamības gadījumā, sastopoties ar kādu no Civilprocesa likuma5 (turpmāk tekstā – Civilprocesa likums) 536.pantā iekļautajiem atteikuma pamatiem – atsakot izpildu raksta izsniegšanu.
Saskaņā ar Tiesu administrācijas apkopoto statistikas pārskatu par pieteikumu par izpildu rakstu izsniegšanu, pamatojoties uz šķīrējtiesas spriedumu iesniegumu skaitu rajona (pilsētas) tiesās, pēdējos gados tas pastāvīgi ir turējies virs 3000 pieteikumiem gadā. 2007.gadā visās pirmās instances tiesās Latvijā kopumā saņemti 3061, 2008.gadā 3537, savukārt 2009.gadā 3280 pieteikumi par šķīrējtiesas nolēmumu piespiedu izpildi. No visiem saņemtajiem pieteikumiem 2007.gadā izpildu raksta izsniegšana atteikta 1750 jeb 48% gadījumu, 2008.gadā 791 jeb 23% gadījumu, savukārt 2009.gadā – 1001, kas atbilst 31% no visiem izskatītajiem pieteikumiem.6
Apkopotā statistika, pirmkārt, apstiprina iepriekš pausto pieņēmumu, ka šķīrējtiesās tiek izšķirts ievērojams skaits strīdu. Bez tam, kā jau minēts, šie dati sniedz informāciju tikai par labprātīgi neizpildītajiem šķīrējtiesu nolēmumiem, ar kuriem prasība apmierināta, tātad kopējais šķīrējtiesās izšķirto civiltiesisko strīdu skaits ir vēl lielāks. Otrkārt, statistikas dati pārsteidz ar lielo pieteikumu par šķīrējtiesas nolēmumu piespiedu izpildi atteikumu skaitu. Šis fakts vēl jo vairāk izbrīna tādēļ, ka Civilprocesa likuma 536.pants paredz strikti noteiktus procesuāla rakstura pārkāpumus, kuros tienesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, un tie ir:
1)“konkrēto strīdu var izšķirt tikai tiesa;
2)šķīrējtiesas līgumu noslēgusi rīcībnespējīga persona;
3) šķīrējtiesas līgums likumā noteiktajā kārtībā ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu;
4)pusei nebija pienācīgā veidā paziņots par šķīrējtiesas procesu vai tā citu iemeslu dēļ nevarēja iesniegt savus paskaidrojumus un tas būtiski ietekmējis šķīrējtiesas procesu;
5)pusei nebija pienācīgā veidā paziņots par šķīrējtiesnešu iecelšanu un tas būtiski ietekmējis šķīrējtiesas procesu;
6)šķīrējtiesa netika izveidota vai šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai šā likuma D daļas noteikumiem;
7)šķīrējtiesas nolēmums pieņemts par strīdu, kurš nav paredzēts šķīrējtiesas līgumā vai kurš neatbilst šķīrējtiesas līguma noteikumiem, vai arī tajā ir izšķirti jautājumi, kurus neietver šķīrējtiesas līgums. Šādā gadījumā izpildu rakstu var izsniegt tajā šķīrējtiesas nolēmuma daļā, kura atbilst šķīrējtiesas līgumam, ja vien to var nošķirt no jautājumiem, kas nav ietverti šķīrējtiesas līgumā.”…
