Sociālā pedagoga darbība pusaudžu konfliktrisināšanas prasmju attīstīšanā skolā

Katrs cilvēks ir unikāla būtne ar savu pieredzi, atšķirīgu pasaules uztveri, vērtībām un vajadzībām. Šīs unikalitātes dēļ, cilvēks savstarpējās attiecībās ienes daudz jauna un atšķirīga, kas, neizbēgami, rada arī daudz un dažādu konfliktu. Patiesībā cilvēka dzīve pat nav iedomājama bez konfliktiem, pretrunām un problēmām.
Svarīgi saprast, ka konflikts pats par sevi nav negatīva un graujoša parādība, bet gan – mijiedarbība un dialogs, bez kura nav iespējama cilvēka attīstība un izaugsme. Tāpēc veids, kādā cilvēks risina konfliktus, ir svarīga cilvēka personības daļa [10,4].
Konfliktu risināšanas prasmes ir daļa no dzīves prasmēm. Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīcijas dzīves prasmes ir – „spēja adaptīvi un pozitīvi tikt galā ar ikdienas dzīves izvirzītajām prasībām” (PVO, 1993).
Dzīves prasmes nosacīti var iedalīt četrās grupās:
Prasmes, kas veicina sevis iepazīšanu, pašapziņu, pašvērtējumu;
Prasmes, kas veicina saskarsmi (uz savstarpējām attiecībām balstītu garīgu saskari: dzīvot kopā, sadzīvot) un sazināšanos (informācijas apmaiņu starp personām) ar citiem cilvēkiem;
Prasmes, kas veicina sadarbību (saskaņotu darbību, vajadzības gadījumā citam citu atbalstot un palīdzot) ar citiem cilvēkiem;
Prasmes spriest, pieņemt lēmumus un risināt problēmas [7,6].
Dzīves prasmju kodols ir sociālās prasmes, ko veido komunikatīvās un organizatoriskās prasmes. Plašāk darbā tiks aplūkotas komunikatīvās prasmes, īpašu uzmanību veltot konfliktu risināšanas prasmēm.
Prasme risināt konfliktus sastāv no vairākām apakšprasmēm, kas ir savā starpā saistītas un viena otru papildinošas. Tas nozīmē, ka indivīdam var būt kāda no prasmēm, piemēram, empātijas prasme, taču, ja viņam nebūs prasme kontrolēt savas emocijas vai pieņemt patstāvīgus lēmumus, viņš tomēr nespēs izvairīties no konfliktiem vai tos pozitīvi risināt …