Ievads
Pasaulē nav nevienas organizācijas, kura būtu konkurētspējīga savā jomā un tai pat laikā iztikt bez dinamiskas komunikatīvo sakaru sistēmas. Nav arī nevienas organizācijas, kas varētu uzturēt līderpozīcijas bez ilgstošas, radošas un mērķtiecīgas darbības pie “tiltu celšanas” uz dažādiem sabiedrības slāņiem, kā arī pietiekamas informatizācijas sistēmas veidošanas.
Komunikācija (communicatio) latīniski nozīmē padarīt par kopēju, vispārēju. Varētu apgalvot, ka visu mūsdienu menedžmenta atziņu pamatā ir vadības uzdevumi, kas saistīti ar kolektīva kopējo vērtību apzināšanu un popularizēšanu, kā arī veiksmīgu kontaktu veidošanu ar klientiem un sabiedrību.
Komunikācija ir neatņemama menedžmenta sastāvdaļa jebkurā organizācijā, jo nepieciešamība pēc tās izriet no pašas organizācijas būtības. Pēc definīcijas organizācija ir cilvēku grupa, kas sadarbojas vienota mērķa sasniegšanai. Sadarbība bez komunikācijas nav iespējama, kolektīva mērķtiecīga virzība bez kopējas izpratnes par to arī nav iespējama. Tātad – tas ir obligāts priekšnoteikums, lai atsevišķi indivīdi spētu izpildīt savas funkcijas. Par komunikācijām tiek uzskatīta informācijas divpusēja apmaiņa, kura nodrošina savstarpēju saprašanos. Vadības speciālist Dž. P.Lūiss uzskata, ka atbildīgs par veiksmīgu saskarsmi ir tas, kurš uzrunā, nevis tas, kurš tiek uzrunāts. Komunikāciju prasmes, kuru izpausme forma ir māka vest sarunas, bieži ir pamats indivīda karjerai.
Saskaņā ar pētījumu vadītājs komunikācijām velta no 50 – 90% no visa sava darba laika. [15.,687.] Tas šķiet neticami, bet kļūst saprotams, ja tiek ņemts vērā, ka vadītājs nodarbojas ar to, lai realizētu savas lomas starppersonu attiecībās, informācijas apmaiņā un lēmumu pieņemšanas procesā. Nerunājot nemaz par pārvaldes funkcijām plānošanu, organizāciju, motivāciju un kontroli. Tieši tādēļ informācijas apmaiņas process ir ietverts visās vadīšanas pamatfunkcijās un tieši tādēļ komunikācijas mēs saucam par savienojošu procesu.
Komunikācijas procesa vadīšanā, krīzes situācijās, par profesionalitāti tiek uzskatīta problēmu vadīšanas orientēšanās ne tikai uz organizācijas pasargāšanu no ārējo faktoru ietekmes, bet arī uz labumu gūšanu no uzņēmuma lietišķās aktivitātes palielināšanās. Galvenais priekšnoteikums veiksmīgai komunikācijai negaidītā krīzes situācijā ir reakcijas ātrums. Jebkāds iepriekš veikts sagatavošanās darbs palīdz komunicēt ātri.
Svarīgu lomu organizācijā ieņem informācijas apmaiņas kvalitāte, kas var tieši ietekmēt organizācijas mērķu sasniegšanu. Tas nozīmē, ka lai veiksmīgi darbotos organizācija, ir nepieciešamas efektīvas komunikācijas.
Lai arī kur neatrastos bizness – privātā, valsts vai sabiedriskā sektorā, problēmas, kas stājas ceļā efektīvai komunikācijai ir neticami līdzīgas.
Saskaņā ar amerikāņu pētnieku veikto aptauju, kurā tika aptaujāti 250 tūkstoši darbinieku no 2000 dažādiem uzņēmumiem, tika secināts, ka informācijas apmaiņa ir viena no sarežģītākajām problēmām organizācijā. Aptauja parādīja, ka 73% amerikāņu, 63% angļu un 85% japāņu uzņēmumu vadītāju komunikācijas uzskata par vienu no galvenajiem šķēršļiem viņu organizācijas efektīvā darbībā.[15.,687.] Ja iedziļinās komunikāciju procesā jau personības un uzņēmuma līmenī, ir jāmācās samazināt neefektīvu komunikāciju gadījumus un kļūt labākiem, efektīvākiem vadītājiem. Efektīvi strādājošs vadītājs – tas ir cilvēks, kurš ir efektīvs komunikācijās.
Maģistra darba hipotēze – starppersonu komunikācijas un uzvedība ir viens no galvenajiem nosacījumiem uzņēmuma sekmīgai darbībai.
Maģistra darba mērķis – izpētīt uzņēmuma komunikācijas procesu un atklāt komunikācijas efektivitātes paaugstināšanas iespējas.
Lai sasniegtu nosprausto mērķi autore analizē sekojošus uzdevumus:
Noskaidrot komunikācijas procesa saturu un sistēmu organizācijas līmenī;
Izvērtēt komunikāciju teorijas: elektroniskā, sociālās vides un retorikas;
Izvērtēt komunikāciju tīklu, stilu un barjeru nozīmi informācijas nodrošinājumā;
Sniegt vispārēju uzņēmuma raksturojumu;
Izstrādāt pētījumu , tā aprakstu, analīzi un interpretāciju;
Pamatojoties uz darbā paveikto, izteikt secinājumus un priekšlikumus.
Darba pētījuma objekts ir komunikāciju process uzņēmumā kā no organizatoriskā tā arī no psiholoģiskā aspekta.
Par teorētisko pamatu darbā tika izmantota ārvalstu un pašmāju autoru zinātniskie darbi, kas apkopo teorētiskos jautājumus par komunikācijām organizācijā, lekciju un konferenču materiāli.
Darba informatīvo un statistisko bāzi veido: autora izstrādātais pētījums par informācijas nodrošinājuma līmeni uzņēmumā, dažādu ārzemju autoru (Reinss Likerts, Torrens Mitčels, Dž. Ivancevičs, M. Matesons, Dž.P. Lūiss) pētījumi par komunikācijas procesu organizācijā, kā arī tiek izmantoti periodiskie izdevumi.
1. Komunikācijas būtības raksturojums
1.1. Komunikācijas procesa modelis, un tā izpratne saskarsmē
Komunikācijas – tā ir informācijas nodošana vienam cilvēkam no otra. Tas ir viens no paņēmieniem kā tiek nodotas indivīda idejas, fakti, domas, jūtas un vērtības citiem indivīdiem. Organizācija neeksistē bez komunikācijām. Ja neeksistē komunikācijas, darbiniekiem nav informācijas par to, ko dara kolēģi, menedžments nesaņem sākotnējos datus, bet komandu vadītāji un līderi nav spējīgi dot norādījumus. Sekojoši, nav iespējams koordinēt darbinieku sadarbību, jo cilvēki nav spējīgi paziņot par savām vajadzībām un jūtām citiem. Efektīva komunikācija veicina darba rezultātu paaugstināšanos organizācijā un darbinieku apmierinātību ar savu darbu, formē darbinieku sajūtas par viņu līdzdalību organizācijas darbībā.
…
