-
Vadītāja - līdera sociālpsiholoģiskais raksturojums
Nr. | Chapter | Page. |
Anotācijas | 3 | |
Ievads | 6 | |
1. | Līderis un līderība | 7 |
2. | Tradicionālās līderības teorijas | 8 |
2.1. | Līderu īpašību teorijas | 8 |
2.2. | Uzvedības līderības teorijas | 10 |
2.3. | Situacionālās līderības teorijas | 16 |
3. | Jaunās līderības teorijas | 20 |
3.1. | Atributīvais līderības modelis | 20 |
3.2. | Harizmātiskā līdera modelis | 21 |
3.3. | Pārveidotāja līderības modelis | 22 |
3.4. | Strečinga metode | 23 |
4. | X iestādes vadītājas varas veida un līderības savienojums | 24 |
5. | X iestādes vadītājas autoritāte | 29 |
6. | X iestādes vadītājas darbs ar personālu | 32 |
6.1. | Lēmumu pieņemšana | 32 |
6.2. | Rūpes par darbiniekiem | 33 |
6.3. | Motivācija | 35 |
6.4. | Kritika | 37 |
7. | X iestādes vadītājas sociālpsiholoģiskais raksturojums | 38 |
8. | Līderi un līderību raksturojošās pamatīpašības | 44 |
9. | X iestādes vadītājas līdera psiholoģiskais raksturojums | 48 |
9.1. | Līderu nepieciešamība | 48 |
9.2. | Līderu darbības specifika | 49 |
9.3. | Līdera darbības trīs veidi | 51 |
9.4. | X iestādes vadītājas raksturojošās īpašības un spējas | 53 |
10. | Atšķirības starp līderi un vadītāju | 55 |
11. | Vadītājs – līderis uzņēmumā | 57 |
11.1. | Sieviete vadītāja – līdere | 59 |
11.2. | X iestādes vadītāja līdere savā iestādē | 60 |
12. | X iestādes vadītājas SVID analīze | 65 |
Nobeigums | 66 | |
Secinājumi | 67 | |
Priekšlikumi | 69 | |
Izmantotās literatūras un avotu saraksts | 70 | |
Pielikumi | 71 |
Darbs sastāv no ievada, divpadsmit nodaļām, nobeiguma, secinājumiem, priekšlikumiem, izmantotās literatūras saraksta un pielikumiem.
Pirmajā nodaļā ir līdera un līderības vispārīgs raksturojums.
Otrajā un trešajā nodaļā aprakstītas tradicionālās un jaunās līderības teorijas.
Ceturtajā, piektajā un sestajā nodaļā noteikts X iestādes vadītājas varas veids, autoritāte un aprakstīts darbs ar personālu.
Septītajā nodaļā atspoguļots X iestādes vadītājas sociālpsiholoģiskais raksturojums..
Astotajā nodaļā ir noteiktas un uzskaitītas līderi un līderību raksturojošās pamatīpašības.
Devītajā nodaļā apskatīta līderu nepieciešamība, darbības trīs veidi un specifika, X iestādes vadītāju raksturojošās īpašības un spējas.
Desmitajā nodaļā noteiktas atšķirības starp vadītāju un līderi.
Vienpadsmitajā nodaļā apskatīta sieviete kā vadītāja – līdere, kā arī X iestādes vadītājas pieredze vadībā, profesionālā izaugsme, sabiedriskā darbība.
Divpadsmitajā nodaļā ir atspoguļotas X iestādes kā vadītājas – līderes stiprās un vājās puses, kā arī iespējas un draudi.
Pētījuma rezultātā ir sasniegts izvirzītais mērķis un apstiprinājusies hipotēze.
Secinājumos ir atainoti līderības teoriju trūkumi, autora izstrādātie līdera noteikšanas faktori, kā arī atspoguļota X iestādes vadītāja kā līdere savā iestādē.
Pasaulē līderība no vienas puses tiek izskatīta kā noteiktu īpašību kopums, kuras piedēvē tiem, kuri veiksmīgi ietekmē citus, no otras puses – līderība ir process, pārsvarā ne no varas ietekmes pozīcijas, lai sasniegtu uzņēmuma izvirzītos mērķus.
Līderība ir specifisks vadīšanas mijiedarbības veids , kuras pamatā ir dažādu varas avotu visefektīvākā kombinācija virzīta uz cilvēku stimulēšanu kopēju mērķu sasniegšanai. Līderība kā savstarpējo vadības attiecību veids tiek veidots uz tādām attiecībām kā “ līderis – sekotājs “, nevis “ priekšnieks – padotie “. Ne katrs vadītājs izmanto līderību savā uzvedībā. Produktīvs vadītājs ne vienmēr ir efektīvs līderis un otrādi. Panākumi vadībā nekompensē sliktu līderību.
Diplomdarbā darbā vēlos atspoguļot vadītāju - līderi X iestādē. Līderības problēmas ir noteicošās uzņēmuma darbības efektivitātes sasniegšanā. X iestādes vadītāja ir pazīstama gan republikas mērogā , gan ārvalstīs. Ši popularitāte palīdz risināt iestādes problēmas daudz ātrāka laika periodā. Pareiza personāla vadība rada uzticību vadītājai no darbinieku puses, kas sekmē iestādes darba efektivitāti.
Mērķis – Atspoguļot X iestādes vadītāju kā līderi uzņēmumā, kā arī izstrādāt priekšlikumus X iestādes vadītājas līdera pozīcijas nostiprināšanā.
Hipotēze – Ja vadītājam būs aktīva sabiedriskā darbība , viņš pastāvīgi rūpēsies par darbinieku labklājību, veicinās darbinieku radošo attīstību, tad paaugstināsies viņa līdera pozīcija uzņēmumā.
Uzdevumi :
1.Iepazīties ar X iestādi.
2.Apkopot X iestādes vadītāja vadības pieredzi , izaugsmi, sabiedrisko darbību.
3.Iepazīties ar X iestādes vadītāja darbu personālvadībā.
4.Sniegt priekšlikumus līdera pozīcijas nostiprināšanā un saglabāšanā
Metodes :
1.Literatūras analīze.
2.Dokumentu analīze
3.Parastā novērošana.
4.Individuālā, formalizētā intervija ( rakstiska ).
5.Anketēšana .
Pētījuma periods: 9 gadi
1. LĪDERIS UN LĪDERĪBA
Ne jau meža pīles klaigāšana, bet gan tās lidojums liek pārējiem lidot līdzi.
/ Ķiniešu sakāmvārds /
Vadītājs – galvenā figūra organizācijas vadībā.
Lielu nozīme ir vadītāja prasmē atrast sev palīgus, konkrēti sadalīt katram no viņiem funkcijas, pienākumus un atbildību, dot viņiem iespēju patstāvīgi risināt iestādes problēmas, saglabājot aiz sevis operatīvo kontroli par šo posmu darbu. Visos apstākļos vadītājam ir iespēja būt par līderi.
Līderis – vispāratzīts, administratīvi nozīmēts vai nenozīmēts grupas vadītājs, kurš viegli apvieno grupas darbību.
Līderība – vadības darbības virsotne.
Ievērojamajam amerikāņu ceļotājam Danielam Būnam reiz jautāja, vai viņš kādreiz ir apmaldījies necaurejamajos Kentuki mežos. “ Nevaru teikt, ka kādreis būtu apmaldījies,” viņš atbildēja, “ bet vienreiz patiešām biju apmulsis” [ 3 ]. Šis piemērs liecina par to, ka labs līderis nekad nemaldās - pat tad, ja ir pēkšņi apmulsis. Līderim vienmēr ir nojauta , kurā virzienā iet, mūžam mainīgajos apstākļos zināt pa kuru ceļu jāiet, un norādīt virzienu ir līdera galvenā misija, lai sasniegtu kopēju mērķi. Taču šajā ceļojumā līderi ir arī atbildīgi par komandas veidošanu, saglabāšanu un indivīda vēlmju apmierināšanu.
Vadības māksla, par laimi, paredz, ka mūsu vadītāji ir ceļa rādītāji nevis diktatori.
Līderis rāda piemēru un briesmās ir kopā ar saviem padotajiem. Viņš iekaro cieņu bez cenšanās iegūt popularitāti. Cenšanās iegūt popularitāti popularitātes dēļ ir maldīgs priekšstats par līderību.
Uzticību līderim nosaka viņa cilvēciskās īpašības, autoritāte, atbildība pret darbu un cilvēkiem.
Līderis nav cilvēks, kuram formāli pakļauti citi darbinieki, viņš spēj iniciēt un vadīt izmaiņas , kā arī pārliecināt cilvēkus pieņemt viņa lēmumus.
Līderim jābūt apveltītam ar globālu skatījumu, jāprot novērtēt riskus un analizēt iespējamās sekas, tikt galā ar krīzes situācijām un atzīt kļūdas.
2. TRADICIONĀLĀS LĪDERĪBAS TEORIJAS
Neskatoties uz to, ka līderi un līderība vienmēr ievērojami ietekmē pasaules vēstures attīstības gaitu, tās sīkāka izpēte ir sākusies apmēram pirms simts gadiem. Sākumā pētījumi paredzēja, ka jebkurā situācijā līderim jāpiemīt noteiktām īpašībām. Nedaudz vēlāk pētījumi novirzījās uz līdera uzvedības veida modeļiem.
2.1. Līderu īpašību teorijas
Līderu īpašību teorija ir visagrākā pieeja līderības skaidrojumam un izpētei. Pirmie pētnieki mēģināja apzināt tās īpašības, kuras atšķir “ izcilus cilvēkus “ vēsturē no pārējām masām. Pētnieki ticēja, ka līderiem piemita kāds unikāls noteiktu un nemainīgu īpašību kopums, kuri atšķīra tos no pārējiem. Ņemot vērā šo pieeju, zinātnieki mēģināja noteikt šīs līdera īpašības un izmantot tās līderu noteikšanai.
Šīs pieejas pamatā bija Zigmunda Freida atziņa, ka par līderiem piedzimst, bet nevis kļūst. Šajā virzienā tika veikti simtiem pētījumu, kuru rezultātā tapa ļoti garš līdera īpašību saraksts. Ralfs Stogdills 1948.gadā un Ričards Manns 1959.gadā mēģināja apkopot un sagrupēt visas šīs īpašības. Rezultātā tika apzinātas piecas galvenās pamatīpašības, kas raksturo līderi [18]:
Prāts vai intelektuālās spējas;
Virskundzība vai dominante pār citiem;
Pārliecība pār sevi;
Aktivitāte un enerģiskums;
Lietu pārzināšana.
Tomēr šīs piecas īpašības nevarēja izskaidrot līdera parādīšanos. Daudzi cilvēki ar šīm īpašībām tā arī palika par sekotājiem. Mannu sagaidīja analoģiska vilšanās [14]. Starp septiņām līdera personības īpašībām, kuras viņš apzināja, prāts bija vislabākais priekšnoteikums tam, ka tā īpašnieks būs līderis. Tomēr praksē tas neapstiprinājās. Neskatoties uz to, līdera īpašību izpēte turpinājās līdz pat 80. gadu vidum. Visinteresantāko rezultātu ieguva populārs amerikāņu konsultants Vorens Bennis, kurš pētīja 90 veiksmīgus līderus un noteica sekojošas četras līderu īpašību grupas:
Uzmanības vadība, jeb spēja tā pasniegt rezultāta būtību vai iznākumu, mērķus vai darbības virzienu, lai tas būtu saistošs sekotājiem;
Zināšanu vadība, vai spēja tā parādīt radītā tēla, idejas vai sava redzējuma nozīmi, lai tās būtu saprotamas un sekotāju pieņemtas;
Uzticības vadība, vai spēja organizēt savu darbību ar tādu pastāvību un secību , lai izpelnītos padoto pilnīgu uzticību;
Pašvadība, vai spēja tik labi pārzināt un laikus atzīt savas stiprās un vājās puses, lai prasmīgi piesaistītu citus resursus, ieskaitot cilvēku resursus, savu vājo pušu pārvēršanai stiprajās.
Bennis piedāvā līderiem dalīties organizācijas vadībā, lai izveidotu vidi , kurā cilvēki sajustu savu nozīmīgumu un iespēju apzināties to, ko viņi dara, kā arī to, ka viņi ir šīs kopējās lietas daļiņa. Tādā veidā radītai organizācijas videi ir jāiedveš cilvēkos spēku un enerģiju ar darba kvalitātes palīdzību.
Turpmākie pētījumi apzināja četras līderu īpašību grupas: fizioloģiskās, psiholoģiskās vai emocionālās, garīgās vai intelektuālās, un lietišķās.
Pie fizioloģiskajām pieder tādas cilvēka īpašības kā augums, svars, ārējais izskats vai cienīgums, enerģiskums un veselības stāvoklis. Protams, kaut kādā mērā var eksistēt saikne starp šīm īpašībām un līderību. Tomēr esot fiziski garākam vai druknākam nekā vidējais cilvēks grupā, vēl nenozīmē ka viņš ir līderis. Napoleona, Ļeņina, Hitlera, Staļina piemēri apstiprina to faktu, ka indivīdi ar noslieci uz mazāka auguma pusi var izaugt līdz pasaules vēstures ietekmīgāko figūru izmēriem. Tie, kuri vēl tic fizisko īpašību prioritātei paļaujas savos spriedumos uz spēka izmantošanu līdera pozīcijas iegūšanā, kas kā jau zināms , nav efektīvas līderības pamatā.
Psiholoģiskās vai emocionālās īpašības parādās praksē galvenokārt caur cilvēka raksturu. Tām ir gan iedzimtības, gan audzināšanas pamats. Kā jau minēts īpašību izpēte noveda pie ļoti gara īpašību saraksta, kura saikne ar līderību lielākoties praksē neapstiprinājās. Tas ļauj secināt, ka nav nemaz tik vienkārši apzināt līderi organizācijā.
Prāta un intelektuālo īpašību un tās saiknes ar līderību izpēti veica daudzi zinātnieki. Viņu rezultāti sakrita tādā aspektā, kā šo īpašību līmenis līderiem ir augstāks nekā nelīderiem. Tas domājams, ir saistīts ar to, ka līdera veiksme ir atkarīga no viņa spējām risināt problēmas un pieņemt pareizus lēmumus. Tomēr nākošie pētījumi parādīja, ka korelācija starp šīm īpašībām un līderību ir diezgan maza. Tas nozīmē, ja sekotāju vidējais intelektuālais līmenis nav augsts, tad būt pārāk gudram līderim nozīmē sastapties ar daudzām problēmām.
Lietišķās īpašības ir lielā mērā iegūtas un attīstītas prasmes un iemaņas savu funkciju izpildē. To nozīme aug attiecīgi organizācijas hierarhijas līmeņiem. Kaut gan vēl nav izdevies noteikt, ka tieši šīs īpašības ir noteicošās efektīvai līderībai. Tā, piemēram, lietišķās īpašības, kuras kādu ir padarījušas par līderi komercbankā, diezin vai noderēs pētniecības laboratorijā vai teātrī.
Kopsummā var secināt, ka līdera īpašību izpēte ir interesanta, bet diemžēl , līdz šim nav nesusi labumu praksē. Tomēr, tas bija par pamatu daudzu citu līdera koncepciju parādīšanās un attīstībai, un izrādījās par uzticamu līdzekli uzvedības un situācijas līderības pamatu pārvērtēšanai.
Līdera īpašību teorijai tomēr ir daudz nepilnību:
Potenciālo līdera īpašību saraksts praktiski ir bezgalīgs. Šā iemesla dēļ bija neiespējami izveidot vienotu un vienīgi pareizo līdera tēlu, un līdz ar to ielikt kaut kādus pamatus teorijai.
Dažādu iemeslu dēļ neizdevās noteikt ciešu saikni starp izskatītajām īpašībām un līderību.
2.2. Uzvedības līderības teorijas
Līderu uzvedības modeļu izpēte sākās Otrā pasaules kara priekšvakarā un aktīvi turpinājās līdz 60. gadu beigām. Kopīgs līdera uzvedības teorijai ar līdera īpašību teorijas pētījumu bija tas, ka atkal sākās viena vienīgi pareizā ceļa meklēšana , šoreiz tikai citā virzienā. Svarīga atšķirība no īpašību iedzimtības teorijas bija tā, ka dotā koncepcija piedāvāja iespēju līderu sagatavotībā pēc speciālas programmas.
Pētījumu fokuss novirzījās no meklējuma uz atbildi kas ir līderis, pie atbildes uz jautājumu , ko un kā līderi dara. …
Līderis un līderība uzņēmumā, teorija un pētījums
- Vadītāja - līdera sociālpsiholoģiskais raksturojums
- Vadītāja demokrātiskā vadības stila un organizācijas klana kultūras tipa rādītāja sakarība organizācijā “X”
- Vadītāja lomas un ietekmes uz psiholoģisko klimatu pētīšana un pilnveidošana organizācijā
-
You can quickly add any paper to your favourite. Cool!SIA "Sev esmu labākais kalps" iekšējās un ārējās vides raksturojums
Term Papers for university75
-
Vadītāja demokrātiskā vadības stila un organizācijas klana kultūras tipa rādītāja sakarība organizācijā “X”
Term Papers for university56
Evaluated! -
Klientu attiecību pārvaldības (CRM) raksturojums un izmantošana Latvijā
Term Papers for university65
Evaluated! -
Uzņēmuma X reālā un ideālā organizācijas kultūras novērtējuma raksturojums
Term Papers for university94
-
Vadītāja iespējas komandas veidošanā individuālajā uzņēmumā “X”
Term Papers for university65
Evaluated!