No psihoaktīvām vielām atkarīgo pilngadīgo personu sociālās rehabilitācijas programma

6. Slimnīcas „Ģintermuiža” sniegto pakalpojumu novērtējums.
Psihiatriskās slimnīcas pacienti/klienti vienmēr ir bijuši visneparastākā sabiedrības grupa. Rūpes par viņiem „apzīmogojis” pesimisms un pasivitāte. Noteicošā aprūpes forma, kura pastāv Latvijā joprojām – ievietošana „īpašās”, no sabiedrības attālinātās, iestādēs. Lielākai daļai slimnīcas pacientu/klientu arī ir savi sapņi un nodomi. Tieši tāpat kā pārējie cilvēki, viņi vēlas draugus, vēlas strādāt, vēlas mīlēt, vēlas iesaistīties sabiedrības dzīvē un aktivitātēs, paši pieņemt lēmumus, grib justies vērtīgi un noderīgi. Viņi vēlas tikt pieņemti tādi, kādi viņi ir. Tādēļ, sociālie darbinieki slimnīcā „Ģintermuiža”, ar savu darbu, palīdz sniegt šiem pacientiem/klientiem iespējamo augstāko neatkarības pakāpi.
Šodien tiek daudz strādāts ar sabiedrību, mēģinot veidot psihiski invalidizētas personas pozitīvo tēlu, lai sabiedrība šādu invalīdu ieraudzītu citādu, lai saprastu, ka psihiski invalidizēti cilvēki ir sabiedrības locekļi. Ir svarīgi lauzt sabiedrībā pastāvošos stereotipus, ka psihiski slima persona neko pati nespēj – ne veikt, ne darīt, ne pastāvēt. Ir jāliek uzsvars uz to, ko šādas personas spēj, nevis uz to, ko viņas nespēj. Pārāk liela sociālā aizbildninecība nav vēlama, jo tā neveicina pašaktivitāti, tādēļ sociālā darbinieka pienākums ir maksimāli tuvināt garīgi slimas personas pašaprūpes spēju un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu.
“VESELAIS” UN “SLIMAIS” IR KĀ JŪRA UN KRASTS, NEKAD NESAPRASTS, KUR SĀKAS UN KUR BEIDZAS, JO KATRS VILNIS IZJAUC IEPRIEKŠĒJO ROBEŽU. Sociālā darba dienesta un nodaļu sociālo darbinieku pašaizliedzība un sirds aicinājums, veicot savus amata pienākumus slimnīcā „Ģintermuiža”, dara visu iespējamo, lai šīs abas normas (slimais un veselais) būtu līdzsvarā un mijiedarbotos garīgās veselības virzienā.
…