1.1. Darbaspēka iedalījums
Darbs ir cilvēka pastāvēšanas nepieciešamība – materiālo, fizisko un garīgo vērtību radītājs. Taču tautsaimniecībā ar darbu saprot katru cilvēka fizisko un garīgo darbu, kas ir virzīta uz mantas radīšanu vai pakalpojumu sniegšanu noteiktu prasību apmierināšanas nolūkā. Bet ar darbaspēku saprot fizisko un garīgo spēju kopumu, ko cilvēks izlieto, ražodams kādas lietošanas vērtības vai sniegdams pakalpojumus.[3;27.lpp.]
Pēc cilvēka vietas darba procesā darbus var iedalīt:
• izpildītāja darbs;
• rīkotāja jeb vadītāja darbs.
Fizisko darbu cilvēks veic ar savu muskuļu spēku, garīgais darbs galvenokārt ir smadzeņu darbs. Taču katrā fiziskā darbā ir arī sava daļa garīgā darba, jo cilvēks ar savu saprātu meklē ceļus, kā vajadzīgo darbu veikt vieglāk, ātrāk un lētāk. Tā kā zinātniski tehnoloģiskais progress arvien vairāk iespiežas ražošanā, nemitīgi palielinās pieprasījums pēc garīgā darba. Neapšaubāmi, katrā fiziskā darbā ir ielikts zināms smadzeņu darbs, un nav tāda garīga darba, kur nevajag pielikt arī muskuļu spēku. Tomēr par fizisko darbu ir pieņemts uzskatīt tādu, kur muskuļu piepūle ir lielāka par smadzeņu piepūli.
Pēc kvalifikācijas darbus iedala:
• vienkāršie darbi;
• kvalificētie darbi.
Par vienkāršu darbu sauc tādu darbu, kura izpildīšana neprasa speciālu iepriekšēju izglītību un pietiek ar ievingrināšanos un pieredzi. Vienkārša darba pretstats ir specializētais jeb kvalificēts darbs, kura izpildīšana prasa iepriekšēju profesionālu apmācību.
Atkarībā no izpildāmā darba rakstura pašus izpilddarba veicējus var iedalīt:
• speciālisti;
• kvalificētie mašīndarba strādnieki;
• kvalificētie roku darba strādnieki;
• palīgstrādnieki.
…
