“… lielākā daļa cilvēku noteiktā savas dzīves posmā sāk ilgoties pēc bērniem un arī vēlas, lai viņu bērni augtu veseli, laimīgi un par sevi pārliecināti… kļūt par vecākiem – tā ir spēle ar augstu likmi. (…) Būt vecākiem nozīmē veikt lielu un smagu darbu. (…) Veltīt laiku un uzmanību bērniem nozīmē ziedot citas intereses un citus pasākumus.”(7.lpp.) Lasot šo grāmatu man dažādos brīžos bija dažādas izjūtas, pārsvarā gan diezgan negatīvas. Tā kā pati esmu kļuvusi par māti, tad daudzi apgalvojumi un spriedumi man šķita ļoti pārspīlēti, ar šo izteikumu es domāju pieņēmumu, ka pie visām problēmām visu cilvēku dzīvēs ir vainojamas tikai un vienīgi to cilvēku mātes un viņu attieksme pret viņiem bērnībā. Kaut kāds murgs – grāmatas autors tā var apgalvot to tik vienkārši tikai tāpēc, ka pats ir vīrietis un mātes loma viņam vienkārši “nespīd”. Grāmatā tā arī ne reizi netiek pieminēti bērni, kas neatbilst vispārpieņemtajām normām, kas jau kopš dzimšanas brīža izsauc izbrīnu daudzu pieredzējušu cilvēku vidū – īpaši raudulīgi bērni, kuri raud stundām un dienām ilgi pat visu laiku atrodoties mātei uz rokām, paēduši, padzērušies, aprūpēti, sasildīti un apmīļoti bērni. Manuprāt daudzos gadījumos var runāt par bērna nelabvēlīgo ietekmi uz māti un nevis otrādi. Normāli izanalizējot situāciju mūsdienās – vai nu sievietei ir jāpaliek bez izglītības vai arī jādzemdē pirmo bērnu vecumā, kas sniedzas pāri vidējam vecumam, kad sievietei būtu vēlams tikt vismaz pie pirmā bērniņa(respektīvi – 25 gadu robeža, kas ir svarīga kā sievietei, tā arī bērnam). Šādas pārdomas manī izsauca izlasītās pirmās lapaspuses, kas faktiski parāda Džona Boulbija nostāju pret sievietēm – verdzenes un bērnu aukles.
…
