Ar ģimenes tiesībām ir saistīts ikviens no mums, jo tās ir sabiedrības un valsts pamatā. Tādēļ civiltiesībās to regulēšanai piegriež īpašu vērību. Tieši tāpēc autore vēlējās padziļināti izanalizēt ģimenes tiesiskās attiecības no to pirmsākumiem līdz mūsu dienām.
Zinātniskā darba mērķis ir izpētīt ģimenes tiesību evolūciju Latvijā, uzsvaru liekot uz laika posmu no 1918. – 1940.gadam. Lai sasniegtu zinātniskā darba mērķi, kā apakšmērķi tiek izvirzīti:
1.Izpētīt ģimenes tiesību attīstību līdz Latvijas Republikas nodibināšanai.
2.Noskaidrot, kā attīstījušās un kādas bijušas laulāto personiskās un mantiskās attiecības pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
3.Noskaidrot, kā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā attīstījušās vecāku un bērnu savstarpējās mantiskās un personiskās attiecības.
Par zinātniskā darba uzdevumu tiek izvirzīts:
1.Iepazīties ar normatīvajiem tiesību aktiem, kas attiecas uz ģimenes tiesībām. Kā nozīmīgākos var izdalīt – Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa, 1921.gada likums „Par laulību”, 1937.gada Civillikums u.c.
2.Izstudēt zinātnisko doktrīnu, kas saistīta ar ģimenes tiesībām. Kā redzamākie autori, kas pētījuši ģimenes tiesības vēsturiskā skatījumā, ir nosaucami J. Lazdiņš, S. Osipova, A. Švābe, bet 20.gs. kontekstā J. Vēbers, V. Kalniņš, I. Fridrihsons.
Darbā izmantota vēsturiskā un salīdzinošā pētniecības metode. Vēsturiskā metode izmantota pētot tiesību institūtus vēsturiskā attīstībā, bet salīdzinošā metode:
1)salīdzinot vienu un to pašu tiesību institūtu dažādās zemēs;
2)salīdzinot vienu un to pašu tiesību institūtu dažādos vēstures posmos.
Darbā autore iepazīstina ar īsu ģimenes tiesību attīstības apskatu līdz 19.gs. Ģimenes tiesību evolūciju 1918. – 1940.g. autore apskata salīdzinot attiecīgajā laika posmā spēkā esošo ģimenes tiesību regulējumu likumos, uzsverot svarīgākās atšķirības un iezīmes. Latgalē spēkā esošās tiesības netiek apskatītas. Darba nobeigumā dots īss 1937.g. CL ģimenes tiesību salīdzinājums ar spēkā esošo 1937.gada CL redakciju.
1.Ģimenes tiesības regulējošo avotu apskats līdz Latvijas Republikas nodibināšanai
Par laika posmu līdz 13.gs. nesistematizētas, fragmentāras ziņas par paražu tiesību normām baltiem un līviem var gūt no 1) miera un padošanās līgumiem, kurus slēdz Svētais Krēsls, Rīgas arhibīskaps, Zobenbrāļu un Livonijas ordenis, kā arī Rīgas rāte ar kuršu un zemgaļu virsaišiem 13.gs., un kuru teksti nonākuši līdz mūsdienām; 2) vācu iekarotāju 13.gs. pierakstītām un daļēji atbilstoši kristiānisma principiem grozītām vietējām zemnieku tiesību paražām; 3) stāstošiem vēstures avotiem, sevišķi no Latviešu Indriķa hronikas un Vecākās Livonijas atskaņu hronikas; 4) baltu un lībiešu senākajā folklorā sniegtajām ziņām par tiesību paražām.1
Saskaņā ar viduslaiku paražām sabiedrība tika sadalīta kārtās. Tādēļ Livonijas laika tiesībās pastāvēja kārtu partikulārisms. Tomēr jāievēro, ka, lai arī pastāv kārtu partikulārisms, ir vērojama vienota pieeja tiesību izpratnē.
Livonijas laikā pastāvējuši trīs normatīvi akti, kuri regulēja zemnieku tiesības, kurās ietvertas, kaut arī minimāli, normas par ģimenes tiesībām – Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības, Lībiešu – igauņu zemnieku tiesības un Kuršu zemnieku tiesības.
Bruņinieku jeb vasaļu tiesības regulēja piecas kodifikācijas – Voldemāra – Ērika lēņu tiesības, Senākās bruņinieku tiesības, Livonijas spogulis, Vidējās bruņinieku tiesības un Pārstrādātās bruņinieku tiesības. Šie dokumenti kopīgi veidoja vienotu tiesību sistēmu. Šajās kodifikācijās bija ietvertas lēņu tiesības, kurās ietilpa arī ģimenes tiesības.
Namnieku tiesības regulēja Gotlandes – Rīgas, Hamburgas – Rīgas tiesības un Pārstrādātie Rīgas statūti.2
Vēl pie Livonijas tiesību avotiem piederēja katoļu baznīcas tiesību normas, kas regulēja laulību, un romiešu civiltiesības.…
