Ogļhidrāti pieder pie svarīgākajām dabas vielām. Tie ir mūsu enerģijas avots, rezerves vielas gan augos, gan dzīvniekos.
Ir svarīgi noteikt glikozi daudzās vielās – asinīs, urīnā un arī pārtikas produktos. Šajā darbā uzmanība tiek vērsta uz cukuru noteikšanas ķīmiskajām metodēm pārtikā – summārajām, selektīvajām un fermentatīvajām. Eksperimentāli tiek izmantota viena no fermentatīvajām metodēm – glikozes noteikšana ar indikatortesta palīdzību. Sākumā metode tiek validēta – pārbaudīta testa darbība, pēc tam tests tiek izmantots, lai noteiktu glikozes saturu augļu sulās un nektāros.
Darba mērķis – iepazīties ar pārtikas produktos esošo cukuru noteikšanas ķīmisko metožu daudzveidību un to darbības principiem.
Darba uzdevums – izmēģināt glikozes noteikšanas testu, ar šī testa palīdzību noteikt glikozes saturu pārtikas produktos – augļu sulās un nektāros.
Ogļhidrāti pieder pie svarīgākajām dabas vielām. Tie ir sastopami kā augļu saldās sastāvdaļas un arī kā svarīgākās rezerves vielas augos (ciete) un dzīvniekos (glikogēns). Bez tam tie ir augu balstvielas (celuloze, hemiceluloze, pentozāni, pektīni). Fizioloģiskā enerģijas vērtība ogļhidrātiem vispārīgi ir 1 g ogļhidrātu dod 4,1 kcal jeb 17,2 kJ.
Ogļhidrāti ir stipri polāri savienojumi, kuri ar dažiem izņēmumiem (polisaharīdi) ir šķīstoši ūdenī, tāpēc to analītiskā ķīmija galvenokārt ir saistīta ar ūdens vidi. [1].
Ogļhidrātus parasti iedala šādās grupās:
1)monosaharīdi (hidrolīzes procesā nešķeļas sīkākās sastāvdaļās);
2)disaharīdi (hidrolīzes procesā sašķeļas par diviem monosaharīdiem);
3)polisaharīdi (lielmolekulāri ogļhidrāti, hidrolīzes procesā sašķeļas par disaharīdiem un monosaharīdiem). [2].…
