Jebkura organizācija visos laikos savus mērķus ir sasniegusi ar elementāro ražošanas faktoru– materiālu, tehnoloģiju un iekārtu, kā arī darba palīdzību. Nevarētu izcelt neviena faktora nozīmīgumu, jo tie visi ir nepieciešami un neaizstājami. Tomēr pēdējo 40 gadu laikā, tas ir, laikā, kad personāla vadīšana parādījās kā zinātniska disciplīna [3,16], ir palielinājusies darba, proti, cilvēku faktora pētīšana, kas, savukārt, izraisījusi zināmas izmaiņas visu organizāciju attieksmē pret personālu un tā vadīšanu.
Personāla vadīšana ir jauna zinātne, kas izgājusi vairākas attīstības fāzes. Katrā no šīm fāzēm personāls ir skatīts no citas puses. Līdz 1960. gadam, proti, pirmās fāzes ietvaros, darbinieks tika aplūkots kā bezpersonisks izpildītājs. Turpretī aptuveni no 1990. gada sākusies pēdējā fāze, kurā darbinieku uzskata par vērtīgāko un jūtīgāko resursu [3,16].
Attīstības rezultāta ietekmē organizācijas ir sākušas pievērst lielāku uzmanību šī resursa vadīšanai, kas, savukārt, lielā skaitā uzņēmumu izraisījis nepieciešamību pēc atsevišķas institūcijas izveides, kas nodarbotos ar personāla vadīšanu, vai arī, ja šāda institūcija jau pastāvējusi, tad pēc tās funkciju, mērķu un uzdevumu korekcijām.
Personālvadības loma arvien palielinās. Vadītāji ir sapratuši, ka viņu panākumi lielā mērā ir atkarīgi no personālvadības darba efektivitātes. Pamatojoties uz cilvēku resursu vadīšanas arvien lielāko nozīmīguma apzināšanos, tika izvēlēta kursa darba tēma, kas apskata personāla daļu uzņēmumā kā šī nozīmīgā resursa galveno vadītāju.…
