Pusaudža vecumposms ir viens no visvairāk analizētajiem un aprakstītajiem personības attīstības posmiem psiholoģiskajā un pedagoģiskajā literatūrā. Līdzšinējie pētījumi ir spējuši izdalīt daudzas īpatnības un attīstības likumsakarības, kas raksturo šo posmu, tomēr līdz pat šim brīdim speciālisti nedod viennozīmīgu atbildi kur meklējami t.s. „pusaudžu krīzes” rašanās cēloņi. Kā liecina starpdisciplināri pētījumi šī parādība raksturīga ne visām kultūrām, piemēram, pirmatnējās ciltīs pusaudžu vecumpsomu un attieksmes ar pieaugušajiem raksturo uzvedība par kādu vecāki attīstītajās zemēs var tikai sapņot. Vai ir iespējams, ka šī „krīze” ir sociālo apstākļu un nevis fizioloģisku, kā domāja līdz šim, radīta? Amerikāņu antrolpologi izteikuši domu, ka izšķirošā nozīme ir tam, ka pirmatnējās ciltīs nav akcentētas atšķirīgas uzvedības prasības bērniem un pieaugušajiem, kā tas ir attīstītās civilizācijas zemēs. Bērni jau agri piedalās pieaugušo darbā, viņiem ir noteikti pienākumi un atbildība par tiem. Pieaugušie savukārt stimulē tādas bērnu uzvedības iezīmes, kas ir cieņā starp pieaugušajiem, tādēļ bērni tās apgūst pakāpeniski. Tāpat arī nevis bērni, bet tieši nobrieduši un veci cilvēki ir tie, kas šajās sabiedrībās bauda lielāko sabiedrības cieņu un uzmanību, tādēļ viņu autoritāti pusaudžu vidū netiek apšaubīta. Vai ir iespējams, ka „pusaudžu krīzes” pamatā gluži vienkārši ir sabiedrības nepareizās vērtības un attieksme?
Lai vai kā, atbildēt uz tik sarežģītiem jautājumiem šī darba ietvaros nav iespējams. Tādēļ darba autore pievērsīsies aspektiem, kas raksturo pusaudžu vecuma posmu un spēj radīt attīstības krīzi pusaudzim un visai sarežģītu situāciju viņa vecākiem un audzinātājiem.
…