Šajā nodaļā analizēsim Starptautisko tiesību dokumentus un Latvijas Valsts likumus un citus normatīvos aktus kuri reglamentē sekojošas sadaļas:
Izglītības
Nodarbinātības
Vides pieejamības iespējas cilvēkiem ar speciālām vajadzībām.
Starptautisko tiesību aktu tulkojumos un arī Latvijas normatīvajos dokumentos tiek lietots termins “invalīds”, taču mēs jau ievadā norādījām ka pareizāk ir lietot terminu cilvēki ar speciālām vajadzībām, bet šajā nodaļā, strādājot ar starptautiskajiem un Latvijas normatīvajiem dokumentiem, mēs saglabāsim tajos un to tulkojumos lietoto terminoloģiju.
Izglītība.
1990. gada 4. maijā Latvija atjaunoja valstisko neatkarību un pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos, tajā skaitā "Invalīdu tiesību deklarāciju", kura pasludināta ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1975. gada 9. decembra rezolūciju. Šī deklarācija ir pieņemta lai palīdzētu invalīdiem attīstīt savas spējas visdažādākajās darbības jomās un, cik vien iespējams, veicinātu viņu integrēšanos normālā dzīvē. Deklarācijā norādīts, ka invalīdiem ir tiesības uz izglītību un arodapmācību, kas dos viņiem iespēju maksimāli attīstīt savas spējas un prasmes un paātrinās viņu sociālās integrācijas un reintegrācijas procesu (2.).
No iepriekš minētā var secināt, ka cilvēku ar speciālām vajadzībām pilnvērtīgai integrācijai sabiedrībā, kā viens no priekšnoteikumiem ir iespēja iegūt augstāko izglītību, un līdz ar to būt konkurēt spējīgam darba tirgū.
Jēdziens sociālā integrācija Kopenhāgenas deklarācijā tiek norādīts ka sociālās integrācijas mērķi ir sociālās stabilitātes uzturēšana un sociālā taisnīguma un progresa veicināšana; sabiedrības piedalīšanās un iesaistīšanās lēmumu formulēšanā veicināšana; atteikšanās no diskriminācijas; tolerances un savstarpēja respekta, kā arī vērtību dažādības sekmēšana; vienlīdzīgas sociālās mobilitātes nodrošināšana; fizisko un psiholoģisko barjeru likvidēšana, lai radītu visiem pieejamu sabiedrību …