Darba tiesiskās attiecības ir tiesiskas attiecības starp darbinieku un darba devēju, kurās darbinieks uzņemas veikt noteiktu darbu, pakļaujoties noteiktai darba kārtībai un darba devēja rīkojumiem, bet darba devējs - maksāt nolīgto darba samaksu un nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus.
Tieši darba tiesiskās attiecības vienmēr ir bijusi ļoti aktuāla tēma un tās aktualitāte nezudīs arī nākotnē, jo tā skar praktiski katru cilvēku viņa dzīves gaitā.
Darba tiesiskās attiecības regulē 2001.gada 20.jūnijā pieņemtais Darba likums. Likumā tiek noteikti darba tiesību sistēmas galvenie principi un termini, piemēram, tādi principi kā darbinieku tiesisko stāvokli pasliktinošu noteikumu spēkā neesamība, vienlīdzīgas tiesības, darbinieku un darba devēju tiesības apvienoties organizācijās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses. Īpaši likumā tiek akcentēts vienlīdzīgu tiesību princips, kas aizliedz atšķirīgu attieksmi darba tiesiskajās attiecībās atkarībā no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, vai citiem apstākļiem.
Protams, Darba likumā ir arī regulēts jautājums par terminētiem darba līgumiem. Nolēmu pievērsties tieši šai problēmai uz izzināt uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma laušanas principus.
Lai izpētītu šo problēmu, tika uzstādīti šādi uzdevumi: iepazīties ar darba līguma vispārīgu raksturojumu; izpētīt uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma būtību, termiņu un izbeigšanos.
Rakstot šo darbu, saskāros ar problēmu, ka par Latvijas darba likumdošanu ir ļoti maz teorētiskā materiāla, zinātnisko publikāciju. Šis jautājums ir bieži pētīts, bet tas neskar terminētus darba līgumus. Manuprāt, šai problēmai būtu jāpievēršas nopietnāk.…
