Gandrīz ikvienā sarunā par darbu cilvēki piemin savus tiešos vadītājus jeb sarunvalodā priekšniekus. Reizēm atsauksmes var būt pozitīvas – cilvēks ir apmierināts ar vadītāja darba stilu, viņa iejaukšanās un kontroles līmeni, kas skar darbinieka tiešo darba pienākumu pildīšanu, tāpat arī vadītāja izturēšanos – komunikācijas prasmi, spēju dot pavēles un paust kritiku. Tomēr visai bieži savā praksē novēroju, ka atsauksmes par vadītājiem nav tās pašas labākās. Draugu un paziņu stāstos saklausāmas negatīvas noskaņas attiecībā uz vadītājiem un viņu vadības stilu.
Vadītājs lielā mērā nosaka psiholoģisko klimatu darba vietā, līdz ar to arī darba efektivitāti un to, vai izvirzītie mērķi tiks sasniegti. Tāpēc vadītāja loma uzņēmumā ir ļoti nozīmīga, to nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu. Angļu sociālpsihologs Čārlzs Hendijs uzskata, ka par vadītāju piedzimst, tomēr, ja cilvēks ir dedzīgs un tic tam, ko viņš dara, tad ar savu aizrautību un degsmi var kļūt par veiksmīgu vadītāju [skat.5]. Tieši degsmi, aizrautību un tiekšanos uz konkrētu izvirzītu mērķi Hendijs uzskata par galvenajām rakstura īpašībām, kam jābūt labam vadītājam. Hendijs uzsver, ka līderim vispirms ir jābūt misionāram, jāatgādina cilvēkiem, kas viņos un pašā organizācijā ir tik īpašs.…