Bērnu ieskauj liels daudzums skaņu: mūzika, putnu čivināšana, zāles čaukstēšana, vēja šalkoņa, ūdens burbuļošana … Bet vārdi – valodas skaņas – jau no paša dzimšanas brīža ir vissvarīgākie, visnozīmīgākie. Valoda nodrošina bērna saziņu ar pieaugušo, informācijas iegūšanu, iesaistīšanos dažādās aktivitātēs, uzvedības normu apguvi (Дурова, 2002, 1).
Cilvēkbērna viena no pēdējām attīstībās fāzēm ir apgūta runas funkcija. Laikā, kad ir savienojusies doma un vārds, bērns strauji apgūst valodu. Apkārt esošās lietas un notikumi iegūst nozīmi, savienojas ar dzimtās valodas vārdiem, un bērns spēj izteikt savas vēlmes, vēlāk – savus vērtējumus un spriedumus (Tūbele, 2002, 7).
Viena no svarīgākajām valodas funkcijām ir sazināšanās funkcija. Par to, cik ļoti mazais grib izteikt savas domas, kaut ko pastāstīt, izkliegt dusmas, paust emocijas, liecina jau mazā bērna pirmie centieni kaut ko pavēstīt pārējiem cilvēkiem. Lai to varētu darīt, ir jābūt runai. Bērna fonemātiskā uztvere pilnīgi izveidojas aptuveni piecu gadu vecumā, kad ir nostiprinājusies lūpu un mēles muskulatūra un bērns var izrunāt visas valodas skaņas (Markus, 2003, 12).
Latvijā un citur pasaulē ir tendence pieaugt bērnu skaitam ar runas un valodas attīstības aizturi vai traucējumiem, kuru struktūra kļūst arvien komplicētāka, bet cēloņi – kompleksi. Runas attīstības aizkavēšanās iespaido skaņas analīzes un sintēzes procesus jeb fonemātisko uztveri. …