Skolas un ģimenes sadarbība ir viens no vissvarīgākajiem priekšnoteikumiem skolēna personības veidošanās procesā. Bērnu audzināšanā visi vecāki ir pirmatklājēji, jo gatava modeļa kā audzināt savu bērnu nav, un tādu nav arī iespējams izveidot. Paaudze, kura šobrīd audzina bērnus, ir augusi un veidojusies citā ekonomiskajā un sociālajā laikā, kura pamatā bija drošībā gan par šodienu, gan par rītdienu.
Taču mūsdienās ģimeni un ģimenes vērtības iespaido sociālekonomiskie apstākļi, sevišķi laukos, kur valda bezdarbs un dzeršana. No skolas un sabiedrības viedokļa raugoties, ir pieaugusi ģimenes loma personības attīstībā, tādēļ ir jo svarīgāk izveidot un saglabāt ģimenes un skolas sadarbību, kuras rezultātā visas puses spēj dziļāk izprast skolēna personības attīstību un tās virzību.
Liela nozīme skolas un ģimenes sadarbībai ir speciālajā internātskolā, jo šo skolēnu vecāki savu iepriekšējo negatīvo skolas un dzīves pieredzi pārnesuši uz saviem bērniem. Lielākā daļa no vecākiem ir bezdarbnieki un savas dienas vada pudeles sabiedrībā, bet bērnu audzināšanai pievēršas paretam. Bieži vien vecāki savus bērnus atved uz pirmo klasi, un tad, lai skola aprūpē un audzina viņus visus deviņus, desmit vai vienpadsmit gadus. Tāpēc ir nepieciešams izveidot tādu skolas un ģimenes sadarbību, kura atbilstu skolas iecerēm un ieinteresētu vecākus atbraukt uz skolu, lai ar citām acīm paskatītos uz savu bērnu, ka nemaz tik slikts viņš nav, jo bērni cenšas labi mācīties, uztraucas, lai klases sagatavotais priekšnesums patiktu vecākiem. Tāpēc autore izvēlējās kvalifikācijas darba tēmu: ,,Skolas un ģimenes sadarbības iespējas speciālajā skolā".
Pētījuma objekts: skolas un ģimenes sadarbības process skolā.
Pētījuma priekšmets: skolas un ģimenes sadarbības iespējas speciālajā skolā.
Hipotēze: speciālās skolas un ģimeņu sadarbības sekmēšana panākama, ja:
• tiek izzinātas vecāku vēlmes, viņu pieredze, zināšanas par sadarbības iespējām;
• tiek organizētas dažādas darba formas (vecāku sanāksmes un kopīgi svētku pasākumi).
Pētījuma mērķis: izpētīt teorētiski un praktiski ģimenes sadarbības iespējas.
Pētījuma uzdevumi:
1.Izpētīt un izanalizēt literatūru par skolas un ģimenes sadarbību.
2.Izpētīt skolēnu ģimeņu struktūru.
3.Izveidot anketas vecākiem.
4.Noskaidrot vecāku viedokļus par skolas un ģimenes sadarbības
iespējām.
5.Praktiski realizēt dažas ģimenes un skolas sadarbības formas
(vecāku sapulces, kopīgus svētkus).
6. Izvērtēt un apkopot iegūtos rezultātus.
Pētījuma metodes:
1.Literatūras analīze.
2.Anketēšana.
3.Praktiskā darbība.
4.Salīdzinošā analīze.
Pētījuma bāze: X speciālās internātskolas 8. klases skolēni un viņu ģimenes.
Diplomdarba teorētiskā nozīme: raksturota skolas un ģimenes sadarbība, balstoties uz A. Baldiņa un A. Raževas, Ā. Miltas, Z. Rudņickas, R. Ukstiņas, A. Vilciņas, U. Bērtuļa u. c. autoru darbiem.
Diplomdarba praktiskā nozīme: veikta skolēnu un vecāku anketēšana, organizētas vecāku sapulces un kopīgi svētki ar mērķi uzlabot vecāku motivāciju iesaistīties aktīvāk savu bērnu audzināšanā un sadarboties ar skolu.
Diplomdarba struktūra: ievads, 3 nodaļas ar apakšnodaļām, secinājumi, avotu un izmantotās literatūras saraksts, anotācijas, pielikums.
Sadarbība ir kopīga darbība, savstarpēji saskaņota darbība, vajadzības gadījumā cits citam palīdzot, cits citu atbalstot. Sadarbības partneriem var būt kopīgs mērķis, kopīgi uzdevumi vai katram savs mērķis un uzdevumi [19;151].
Sadarbība - savstarpējo attiecību ideāls variants, kura pamatā ir savstarpēja palīdzība un atbalsts [12; 10].
Uzsākot skolas gaitas, bērna mikrovide paplašinās un viņa attīstībā un audzināšanā iesaistās ne tikai ģimene, bet gan plašāks cilvēku loks – audzinātāji, skolotāji utt. Audzinošā vide mājās, vecāku paraugs, katra skolotāja sadarbības prasmes ar skolēniem, skolas audzinoši orientēta vide kļūst par neaizstājamiem faktoriem audzināšanā.
A. Baldiņš un A. Raževa raksta, ka ,,skolas un ģimenes sadarbība var tikt īstenota, balstoties uz sistēmisku pieeju, ja šis process tiek vadīts visā izglītības iestādē kopumā" [3;3].
Bērnam sākot mācīties skolā, vecāki gūst jaunu pieredzi, tomēr ne vienmēr pirmais kontakts ar skolu un skolotājiem ir pozitīvs. Ja vecāki pirmoreiz skolā sastopas ar zinošu, iejūtīgu un taktisku pedagogu, tad arī skolas un ģimenes sadarbība var veidoties pozitīvā gultnē. Speciālo pedagogu uzdevumos ietilpst izglītības satura piemērošana katra skolēna attīstības līmenim, veidojot labestīgu, bērna veselību saudzējošu klimatu (16;282). Ja pirmā vecāku pieredze un iespaidi par skolu ir negatīvi, tad šī pieredze «iesēžas" vecāku zemapziņā un vēlāk neļauj viņiem pilnībā atklāties un atsaukties skolas aicinājumam, un sadarbības procesa laikā vecāki nespēj pieņemt sevi kā pilnvērtīgu sadarbības partneri. Skolotājiem pret visiem vecākiem vajadzētu izturēties ar cieņu un sapratni, lai dialogu starp skolu un vecākiem varētu nosaukt par sadarbību.
Arī S. Davne raksta: «Pretstatā tradicionālajām vērtībām valdonībai, sacensībai, apbalvojumu un sodu sistēmai, vienpersoniskai atbildībai, cieņas trūkumam - šodien sabiedrība par pieņemamām sāk uzskatīt tādas vērtības kā savstarpējo cieņu, dalītu atbildību, patstāvību, līdztiesību, uzticību. Šīs jaunās attiecības, kas pakāpeniski veidojas mūsu skolās starp skolotājiem, vecākiem un skolēniem, varētu formulēt kā pedagoģisko sadarbību". Tāpat kā skolās tikai pakāpeniski un pamazām veidojas jaunas cieņas un sapratnes pilnas attiecības, tāpat pakāpeniski veidojas arī skolas un ģimenes sadarbības procesi [5;93].
Sadarbības īstenošana var notikt tikai tad, ja tā tiek apzināta kā sistēmisks process, kurā jebkurš no komponentiem ir vienlīdz nozīmīgs. Sevišķi svarīgi to ir ievērot, ja sadarbības organizētājs un iniciators ir skola, taču tas nenozīmē, ka skolai ir jākļūst par galveno un svarīgāko sadarbības procesa sastāvdaļu, - tikpat liela nozīme ir jāpiešķir ģimenei. Tomēr, strādājot speciālajā skolā un saskaroties lielākoties ar nelabvēlīgām ģimenēm, galvenajam virzītājspēkam un organizatoram ir jābūt skolai. Mūsdienās speciālajā skolā sadarbību apgrūtina vecāku un dažreiz arī audžu ģimeņu vienaldzība par bērna dzīvi un likteni, - svarīga ir tikai nauda. Vecāki savu bērnu neuztver kā vērtību, personību, jo arī paši savā bērnībā nav bijuši novērtēti un atzīti kā personības, un, šo attieksmi viņi ir pārnesuši uz saviem bērniem. To var mainīt, mainot vecāku attieksmi pret bērniem.
Svarīgi ir motivēt vecākus sadarboties ar skolu. Šim iemeslam tad arī varētu kalpot dažādās sadarbības formas. Motivācija kalpo kā veiksmīgs sadarbības nosacījums.
Pēc A. Baldiņa un A. Raževas ,,skolas un vecāku sadarbība ir:
sapratnes veidotāja starp sadarbības partneriem;
informācijas apmaiņas nodrošinātāja;
jaunu zināšanu sniedzēja katram sadarbības partnerim, līdz ar
to sekmējot:
prasmi diskutēt,
prasmi novērtēt,
prasmi secināt" [3;7]…
